– Īslandē iet ļoti grūti, es pats jau pēc mirkļa būšu bezdarbnieks, – laikrakstam ziņo madonietis Vilnis Leja (attēlā), kas, lai nodrošinātu ģimenei eksistenci, devās peļņā uz ārzemēm.
– Tūkstošiem cilvēku pamet Īslandi un domā te atgriezties tikai tad, kad krīze būs beigusies, – turpina Vilnis. – Tiek slēgtas firmas un veikali, situācija pasliktinās ne tikai pa dienām, bet stundām. Visgrūtāk ir iebraucējiem, jo viņiem nebija laika un iespēju veidot uzkrājumus nebaltām dienām. Īslandiešiem – tiem, kas kaut nedaudz domā, – ir maķenīt vieglāk. Viņiem ir uzkrājumi, tie vienīgi patukšosies, nevarēs kādu lieku reizi aizbraukt uz Kanāriju salām. Krīzes situācija brīnišķīgi nodala draugus no nedraugiem, kad ir grūti, redzi, kas ir kurā pusē. Valdība sola, ka viss būs OK, bet tas jau ilgst 10 mēnešu, un neizskatās, ka tik drīz sekos uzlabojumi. Ne velti saka, ka pēc 7 labiem gadiem nāk 7 ne tik labi. Tas nozīmē, ka nāksies mainīt profesiju, pielāgoties darba tirgum, bet ne obligāti mukt prom. Jāmāk cīnīties ar grūtībām, nevis uzgriezt tām muguru. Ja redzēšu, ka šai cīņai nav jēgas, kravāšu somas un došos mājup.
Vaicājot, vai un kā Vilnis atzīmēja Latvijas 90. dzimšanas dienu, saņemu šādu atbildi: – Svētkos pie sevis uzaicināju draugus latviešus un uztaisīju garšīgas vakariņas. Runājām par Latviju, par visu labo, kas mums Latvijā ir un būs. Pie sienas pielikām valsts karogu un aizdedzām svecītes. Gaisotne bija brīnišķīga, sirdīs bija aizkustinājums, ka esam latvieši. Diemžēl darbā mums brīvdienu nebija, līdz ar to svētki nevarēja izvērsties plašāk. Cītīgi sekojam notikumiem Latvijā, caur internetu skatāmies ziņas, esam lietas kursā. Diemžēl Latvijā ziņu par to, kas notiek Īslandē, īpaši nav, un nav jau tik daudz cilvēku, kam tas interesētu.
Autore: INESE ELSIŅA