Ir aizvadīta vēl viena nedēļa Latvijas vēsturē. Tieši šī nedēļa ikviena cilvēka sirdī ir iemantojusi īpašu nokrāsu. Mūsu valstij otrdien apritēja 90 gadu. Lai kā pa šo laiku gājis, lai cik grūti bijis, bet šajā dienā ikviens izjuta to krāšņumu un mīlestību, kas vieno mūs visus – latviešus.
Mēs katrs esam daļiņa no šīs zemes, nieka puteklītis, bet kopā esam spēks. Lai kādi laiki nāktu, vienotībā un mīlestībā visas nedienas tiks uzvarētas.
Iededzies par Latviju! Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Tieši tu vari būt drosmīgs un aizstāvēt savu dzimteni, atturēt kādu laimes meklētāju no došanās svešumā un palīdzēt, kam tas ir nepieciešams. Tieši tu vari ticēt un sapņot, ka viss reiz nokārtosies un Latvija būs tāda, kādu to veidoja mūsu senči. Svētki izskanējuši, bet tieši tu vari padomāt, kas tev ir Latvija. Vai tāpat, kā tajā dziesmā – mazliet par lielu, lai sasildot savu lakatu dotu, paņemtu klēpī un apmīļotu; par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos, es līdzi ceļos?
Dzīve ir interesanta. Diemžēl tā mēdz būt arī skarba un nežēlīga. Tik daudz ir dzirdēts par negadījumiem un nelaimēm, kas skar mūsu ikdienu. Reizēm paliek bail. Un skumji, īpaši brīžos, kad bojā iet jauni, nevainīgi cilvēki. Noteikti būs cilvēki, kas uzskatīs, ka mūsu zemi ir pārņēmis ļaunums, bet – cik zināms – dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Ir vērts aizdomāties, kāpēc tā notiek un ko varētu darīt, lai tumsu no Latvijas izkliedētu.
Es, gluži kā mazs bērns, katru gadu no jauna priecājos par pirmo sniegu. Tik sen jau solīts, beidzot nokrita arī pār Latviju. Kā pūkaina sega tas ieskāva mūsu zemi. Pasaule vairs nav tik drūma un vakari – tik pelēki, jo baltais sniedziņš atstaro mazliet gaismas. Un ticiet vai ne, bet ir atnākusi Ziemassvētku izjūta. Jau nākamnedēļ Adventa vainagā jāiededz pirmā svece, kas ir solis tuvāk gaismai un brīnumiem.
Tik patīkami redzēt skolēnu priecīgās sejas, kad viņi uz skolu dodas pa gurkstošo sniegu. Bērni pikojas un veļ sniegavīrus. Rūpēs aizņemtie pieaugušie ļaudis nepamana priekā mirdzošās bērnu acis, to burvību, kas ir visapkārt. Droši vien teiksit, ka nav laika, ir jāstrādā. Skrieniet, dariet, tikai nepazaudējiet bērnu savā sirdī. Neslēpiet ģimeni aiz rūpju maskas. Atļaujieties dažkārt būt mazi, jo joprojām ir lietas, ko nav iespējams nopirkt par naudu, – prieks, laime, atmiņas, brīnumi…
Tomēr noticiet skaistai un laimīgai rītdienai!
Autore: AGRITU NUSBAUMA