Sākotnēji tējas dzeršanas kultūra izplatījās Ķīnas dienvidu rajonos, jo tur auga krūmi, no kuru lapām gatavoja "tējas putru" un vārīja veselības dzērienu, kas spēja noņemt nogurumu, priecēt dvēseli, stiprināt gribu, uzlabot redzi. Pret locekļu sāpēm palīdzēja no tējas lapām pagatavotas sautējošas lapu kompreses.
Saskaņā ar ķīniešu leģendu, tējas atklāšana notika tā: kāds vīrs, vārdā Šen Nungs, kas bija gudrs cilvēks un visādu zāļu pazinējs, ļoti rūpējās par higiēnu un dzēra tikai vārītu ūdeni. Tā 2737 g. p. m. ē. kādā dienā Šen Nungs atpūtās zem mežonīga tējas koka, kad vēja brāzma sapurināja koka zarus un dažas lapiņas iekrita katlā, kurā viņš gatavoja sev ūdeni. Tā radusies tēja.
Tējas (jasmīna ziedlapiņu) dzimtene – Ķīna. Ķīnieši dod priekšroku zaļajai tējai.
Pirmo reizi rakstu darbos tēja pieminēta XII-V gs. p. m. ē. tautasdziesmās, odās un himnās. Tēja, ko dzēra tajos tālajos laikos, krietni atšķīrās no mūsdienās pazīstamās. Izžāvētās lapas sutināja, tad ar stampiņu saberza un no iegūtās masas lipināja plācenīšus, kurus vārīja kopā ar rīsiem, ingveru, sāli, apelsīnu miziņām, pienu u. c. piedevām. Līdzīgas "tējas zupas" līdz šim tiek gatavotas vienīgi Tibetā un Mongolijā.
VIII gs. beigās ieviesa īpašu tējas nodokli, kas liecināja par masu preces statusa piešķiršanu tējai. Šis dzēriens kļuva par neatņemamu vairāku tautas svētku un rituālu sastāvdaļu.
Mūsdienās, atkarībā no tā, kā salasītās tējas lapiņas tiek apstrādātas, rodas melnā vai zaļā tēja. Apstrādē tējas lapiņas var tikt absorbētas ar vairāk vai mazāk skābekļa. Nepareizs ir priekšstats, ka zaļā un melnā tēja top no atšķirīgiem krūmiem. Tas ir tikai tējas apstrādes jautājums. Melnā tēja ir vairāk absorbēta ar skābekli, bet zaļā – mazāk.
Tējai vislabākā garša saglabājas gadu pēc tās ražošanas.
Izrādās, ka tik populārie, lietošanā ērtie tējas maisiņi nemaz neļauj izbaudīt dzēriena īsto garšu.
Materiālu apkopoja: DAINA STRADIŅA