Mīļais latvieti un nelatvieti! Turpinām lasīt, mācīties un līdzdzīvot Svētajiem Rakstiem!
Apustuļu darbi 1:10-11. Lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši (latvieši), ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs aizejam".
Pashā svētku nedēļas pirmā diena. Jāņa evaņģēlijs 12:12-15. Liels ļaužu pulks ar palmu zariem rokās iznāca Jēzum pretī saukdami: Ozianna! Slavēts, kas nāk Dieva tā Kunga vārdā, Izraēla ķēniņš! Jēzus darīja tā, kā tas pravietots Vecajā Derībā pirms 500 gadiem, Caharijas grāmatā 9:15. Ciānas meita, redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa, kumeliņa! Labā ķēniņa mūžsenā gaidīšana tautā. Šķiet, ka šis brīdis Jeruzalemē beidzot pienācis – atbrīvošana no nīstās Romas pārvaldības. Spēcīgi gaviļu sveicieni saviļņoja pilsētu un atskanēja vēl tālu kalnu atbalsojumā. Tomēr ne visiem tas bija prieks. Tautas reliģiskie vadoņi kvēloja dusmās un naidā, jo jutās apdraudēti, zaudējot savu varu.
Kungs Jēzus skaidri redzēja šādas savas demonstrācijas iznākumu, ka tas Viņu aizvedīs pie krusta, Viņa kā cilvēces Garīgā Glābēja misijas vainagojuma.
Tuvojās vakars. Ļaužu gājiens sasniedza kalna nogāzi. Jēzus apstājās, un viss pulks līdz ar Viņu. Rietošās saules staru apmirdzēta savā skaistumā atklājās Jeruzaleme. Dievnams visā krāšņumā pacēlās pāri pilsētai, tiecoties debesīs. Jau ilgu laiku tas bija jūdu gods un lepnums, arī romiešiem tas bija pa prātam. Tie dāsni palīdzēja namu uzlabot un izgreznot. Arī Kungs Jēzus noraudzījās šinī krāšņumā un milzīgajā ļaužu pūlī, un Viņa acis pildījās asarām. Viņa stāvs dreb kā koks pirms negaisa, un no trīcošajām lūpām izlaužas sāpju vaids, nākdams no salauztās sirds dziļumiem. Izraēla ķēniņš raudāja. Izraēls bija izredzētā tauta. Dievs bija darījis viņu templi, jau sākot ar svētnīcas telti, tuksnesī par savu mājvietu tautas vidū. Jēzus pacēla savas rokas, kas tik bieži bija dziedinājušas un svētījušas slimos un ciešanu nomāktos, tagad tās pacēla uz bojāejošo pilsētu un dievnamu un aizlauztā balsī izsaucās: Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Ja Jeruzaleme būtu ļāvusies Dieva apsardzībai – tad pie tās vārtiem nestāvētu bruņoti karavīri, tad neviens Romas karogs neplīvotu uz tās mūriem, Miera balodis no tās izlidotu pie citām tautām un tā būtu pasaules slavas vainagota. Bet tagad: Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs (citāts no Elēnas Vaitas pravietiskās grāmatas "Laikmetu ilgas"). Burtiski tas tā arī notika pēc 70 Dieva žēlastības dāvātiem gadiem.
Kristus cēlā sirds vēl turpināja aizlūgt, līdz žēlastības diena bija pagājusi līdz ar saulrietu.
Vēl iepriekš, Jāņa evaņģēlijā 11:33-35, Jēzus raudāja kopā ar sērojošajiem tuviniekiem pie Lācara kapa, pirms Viņš to bija piecēlis pēc četru dienu nāves miega. Šoreiz Kungs Jēzus raudāja arī par pirmā cilvēka pāra nepaklausību Ēdenes dārzā Viņam kā Radītājam, bet noticēja čūskai – nemirsiet vis! Beidzot Ģetzamenes dārzs, kad viņš kā Glābējs kļūst par pravietoto Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, mīlot mūs – grēciniekus, bet līdz sirds dziļumiem ienīstot grēku. Tagad Viņš raud ne tikai ar asarām, bet ar visa sava ķermeņa asins sviedriem! Salīdzinājumā, pēc radīšanas nedēļas pirmo svēto sabatu Viņš laimīgi pavadīja kopā ar cilvēkbērniem un citiem radījumiem, bet tagad pēc glābšanas darba – viens nāves miegā sabata atdusā!
Bībelē ir grāmata – Apustuļu darbi, ko uzrakstījis Svētais Lūkass – grieķis pēc tautības, ārsts pēc nodarbošanās un Dieva aicināts un iecelts – evaņģēlists-vēstnesis. Vienlaikus apustuļa Pāvila līdzgaitnieks un līdzcietējs viņa misijas darbā pie pagāniem – sludināt Jēzu Kristu un to pašu – krustā sisto. Šī grāmata nebeidzās vēl ar 28 uzrakstītām nodaļām, tai ir turpinājums, jo 1:8 Jēzus Kristus, paceļoties padebešos, novēl arī mums saņemot Svētā Gara spēku, būt par viņa lieciniekiem līdz pašam pasaules galam, visos laikos, līdz viņš atnāks otrreiz! To rakstām mēs, precīzāk, to dara Debesu eņģeļi, rakstot par mūsu darbiem – Piemiņas grāmatu.
Turpinot aizsākto tēmu – par ko mēs raudam vai neraudam? Ja esam pozitīvi domājoši, ko gan tur čīkstēt – gan jau viss būs labi!
Tomēr vēlos pastāstīt no senās pagātnes un tālās zemes par kādu cilvēkbērnu – patiesu raudātāju. Tur bija Zandermāte no Līgo pagasta – 70 gadus jauna un viņas četri mazbērni. Jaunākajam puisim – 3 gadi, tad Jankiņš 5,5, nākamais zēniņš – 9 gadi un māsiņa 12 gadīga. No visiem visievērojamākais – Jankiņš. Ziemas vakaros pie vārgās "kopķilkas" – lampiņas liesmiņas nevajadzēja daudz, lai Jānītis sāktu raudāt. To viņš darīja sirsnīgi, žēlabainā balstiņā ar pusatvērtu mutīti un ļoti skumīgu sejiņu, un lielas asaru lāses tecēja pār vaidziņiem. Bija jau arī par ko raudāt! Ģimenes tētis jau iepriekšējos gados nosūtīts uz Sverdlovsku. Bērnu māmiņa tai liktenīgajā dienā aizbraukusi uz dzirnavām. Tie, kas atrasti mājās – pagrābti un prom uz galējiem Ziemeļiem! Pati vacīte neraudāja, bet atcerējās mīļos Ulmaņlaikus un savu vecāko dēliņu Rūdolfiņu, kas bija paspējis nomirt 1939. gadā. Dzīvs būdams, viņš bieži sacījis: "Mammiņ, tagad mums visa diezgan. Ēd, mammīt, būs tev ko atcerēties!"
Attiecībā par iepriekš jau pieminēto grāmatu "Laikmetu ilgas" – adventistu sludinātājs Klotiņš par šīs grāmatas tulkošanu latviešu valodā iemests cietumā. Tur viņš sacerējis garīgu dziesmu. Daži teikumi no tās. "Pateicos par to, kas bijis, pateicos par nestundām. Pateicos par rožu leju, pateicos, kad ērkšķi dur! Pateiktos, ja krusts reiz zustu, Dzīvīb's vainagu – man gūt!" Āmen!
21.04.2026.