Madoniete BEĀTE OZOLIŅA allaž ir spējusi ap sevi pulcēt ļaudis, kā Grāmatu draugu biedrības vadītāja un NVO aktīviste organizējusi neskaitāmus mazākus un lielākus pasākumus. Šogad kļuvusi par vienu no „Latvijas Avīzes" rīkotā konkursa „Sieviete Latvijai 2008" laureātēm.
Aktīva, enerģiska. Taču šoreiz runa nebūs par kādu no Beātes organizētajām aktivitātēm, bet gan par to, kā viņa sadzīvo ar savu vārdu, jo šodien ir Beātes.
– Es saviem vecākiem biju pirmais bērns, ar ilgošanos gaidīts, jo piedzimu tikai viņu laulības ceturtajā gadā (vēlāk gan bērnu Zariņu ģimenē saradās vesels pulciņš – Skaidrīte, Jānis, Biruta un Drosma. – B. M.), un vārdu man izvēlējās tētis, lai gan es visu mūžu viņam biju vanadziņš (jo lielākoties dzīvojos pa pasauli, tikai pa brīdim atlidojot uz dzimto ligzdu), bet mammītei – Betiņa. Latīņu valodā mans vārds nozīmējot ‘laimīgā', pa radio vairākreiz pat esmu dzirdējusi – ‘svētlaimīgā'. Bet laimīga es esmu, tas tiesa, par to, kā izveidojusies visa mana dzīve, – atzīst Beāte. Dzīve viņai bijusi interesanta, allaž sagādājusi dažādus pagriezienus. – Pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas iestājos kultūras darbinieku tehnikumā Rīgā, pēc kura absolvēšanas mani nosūtīja darbā par kultūras nama vadītāju Preiļu rajona Ardavā. Viss jau tur bija jauki, brīnišķīgi cilvēki, bet man tik ļoti gribējās atpakaļ uz Rīgu, ka es no Ardavas burtiski aizmuku… Sāku strādāt bērnu slimnīcā par sanitāri, iestājos LU Ģeogrāfijas fakultātē neklātienē, – uz brīdi Beāte atgriežas pašos jaunības gados. Liels notikums viņas dzīvē bijusi iespēja vienu sezonu nostrādāt kādreiz tik slavenajā pionieru nometnē „Arteks". Tur iegūti draugi uz visu mūžu, un, tieši pateicoties viņiem, Beāte četrus gadus studējusi Pēterburgā un pabeigusi Hercena vārdā nosaukto institūtu kā vēstures skolotāja. Daudzus gadus strādājusi par skolotāju gan Rīgā, gan Bauskā, arī Ļaudonā. Taču pēdējie gadu desmiti Beātei saistīti ar Madonu. Te ar Hariju izveidota ģimene, piedzimusi meita Ilze un dēls Jānis. Meitai jau divi bērni – otrklasnieks Linards un sešgadīgā Klinta. Te – visas viņas aktivitātes un galvenā atziņa, ka viss, pie kā ķeries, ir jādara ar prieku, ka labais vienmēr atgriežas atpakaļ un ik diena ir jādzīvo tā, lai tu būtu kādam noderīgs. Tas spēj nodrošināt gan labu garastāvokli, gan enerģiju jauniem darbiem.
– Laikam jau tas vecāku dotais vārds mani ir spārnojis visam mūžam, – atzīst Beāte, vārdadienā sveicienus sūtot visām savām vārdamāsām, bet it īpaši mazajai Beātei „Saulītē", kuru viņa vai ik dienas sastopot, kad ejot pēc savas mazmeitiņas, gan Beātei no Barkavas, kas viņu pirms vairākiem gadiem apsveikusi vārdadienā, gan Beātei no Lubānas (viņām, starp citu, esot pat vienāds uzvārds – Ozoliņa).
Autore: BAIBA MIGLONE