(Sākums iepriekšējos “Stara” numuros)
Par skolas laiku paliek atmiņas, saņemtie dokumenti, dažādu pasākumu fotogrāfijas un arī skolotāju raksturīgie izteicieni.
"Kā tad tas īsti ir?"
Kad vidusskolēni sāka mācīties jaunajā ēkā Skolas ielā 10, iecienīta vieta bija tuvējā graviņa. Tur nereti notika stundas, fotografēšanās, muzicēja skolas pūtēju orķestris. Skolotājiem bija arī raksturīgi izteicieni, kas netika aizmirsti garus gadu desmitus. Ērika Zosāre atcerējās, ka Felikss Polfanders (Dzintars) mācīja par norisēm dabā. Jautājumu laikā, ja atbilde nebija pareiza, nāca brīdinājums: "Pag, pag, kā tad tas īsti ir?" Viņš arī aizrādīja par sēdēšanu ar taisnu muguru. Reizēm stundas notika graviņā ar stāstiem par augiem, puķēm, arī lazdām. Ksenija Bidiņa tad brīnījās par pilsētniecēm: "Viņš rādīja pilsētniecēm mazos, sarkanos ziediņus un skaras. Brīnījos, kur tās tik dumjas! Man jau mazai meitenei vecais tēvs izstāstīja un parādīja, kur lazdai aug rieksts".
Ar augstāk paceltu galvu
Daina Dzintare atcerējās par vēstures skolotāju Pēteri Kalniņu, kurš pēc sava raksturīgā izsauciena bija iesaukts par Totu jeb Toto: "Bailes no viņa bija tikpat lielas kā viņa dusmas par nepareizām atbildēm: "Zābaks," viņš tad kliedza, sarkans sejā." No viņa brāzienus saņēma visi, ko pieķēra Latvijas vēstures nezināšanā. Pēteris Kalniņš (1891 – 1950) bija dzimis Lazdonas pagastā, beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Ar nelielu pārtraukumu viņš bija vēstures skolotājs Madonā no 1920./1921. mācību gada līdz 1944. gada pavasarim. P. Kalniņš bija izcils orators, stāstījumi par vēstures tēmām bija plaši un aizraujoši. Viņš bija patriots, bieži runāja Lāčplēša dienā, Valsts svētkos un citos svinīgos pasākumos. Kā rakstīja Dimitrijs Rubenis: "Pēc viņa priekšnesuma mēs gājām mājā mazliet augstāk paceltu galvu, mazliet lepnāki būt brīvas Latvijas bērni." Viņu atcerējās kā spožu zvaigzni skolotāju zvaigznājā.
Par mākslinieku jāpiedzimst
Zīmēšanas skolotājs mākslinieks Ervins Volfeils (1900-1991) mēdzis teikt, ka par mākslinieku jāpiedzimst. Lidija Kirhofa atcerējās: "Volfeils bija labs zīmēšanas skolotājs. Viņš diezgan nopūlējās mūs kaut cik ieinteresēt un ievest mākslas pasaulē. Klases mākslas "žurnāls" saucās "Mazi vīri lielās tupelēs". Volfeilam tas nebija īsti pa prātam, bet mēs ietiepāmies, ka tas ir mums piemērotākais, un tā arī palika. Katram obligāti bija jādod viens zīmējums." E. Volfeils kā mājasdarbu bija uzdevis uzzīmēt ģimnāzijas krūšu nozīmi. Augusts Ramāns atcerējās: "Mums nekas labs neiznāca, tā skolotājs pats to izdarīja. Uz nozīmes sudraba kalns un galā zelta auseklis. Doma: skolnieki cenšas kāpt izglītības kalnā tuvāk auseklim."
Uz Gaiziņkalnu, Staburagu…
Skolas ekskursijas allaž ir piedzīvojums. It īpaši pirms turpat vai gadiem simts, kad izbraukumos devās ar smago mašīnu. 1930. gadā Madonā bija reģistrēti septiņi satiksmes auto īpašnieki. Tolaik transportu izbraukumiem piedāvāja gan smago, gan vieglo automašīnu īpašnieki. Par iecienītiem to gadu maršrutiem liecina saglabājušās fotogrāfijas. Ģimnāzisti devās uz Gaiziņkalnu, Staburagu, Siguldu, Rīgu, arī laivu braucienos pa Daugavu no Pļaviņām uz Koknesi. Mazākie skolēni mēdza izbraukt līdz Aronas kalnam.
Mazliet par skolas dzīvi
Par skolas dzīvi laikā, kad pilsēta veidojās, un tās pirmajos gados var aplūkot krājuma materiālus nelielā izstādē Madonas muzeja izstāžu zāļu foajē – ar skatu pa logu uz simtgadīgo skolas ēku. Arnolda Maidela Madonas vidusskolas ēkas zīmējums, dažas grāmatas, burtnīcas, meiteņu skolas formas cepure, ģimnāzijas žetons, fotogrāfijas. Un virkne skolēnu atmiņu rindu par skolotājiem… Apskate bez maksas.
(Nobeigums sekos)
14.04.2026.