(Sākums iepriekšējos “Stara” numuros)
Vidusskolēniem bija gan vēlme, gan iespējas attīstīt un izpaust savus muzikālos talantus, apgūt deju soļus un graciozas kustības.
Orķestri un koris
No 1918. līdz 1920. gadam Biržos mūzikas skolotājs bija cesvainietis Arveds (Arvīds) Daugulis, kas pasniedza arī klavieru stundas. No 1919. gada divus mācību gadus mūzikas teorijas skolotājs un kora vadītājs bija Jānis Mūrnieks. Pēc tam 1921./1922. mācību gadā dziedāšanas skolotājs, stīgu orķestra un kora vadītājs bija Kārlis Jurģītis. Koris viņa vadībā piedalījās I Latvju jaunatnes dziesmu svētkos, kur pulcējās apmēram 3000 koristu. Tas bija neaizmirstams notikums – Rīga, svētku gājiens, koru sacensība, kurā tika iegūta otrā godalga.
Vidusskolā nolēma organizēt pūtēju orķestri. Skolai līdzekļu instrumentu iegādei nebija, vāca ziedojumus, un pirmie ziedotāji bija skolotāji. Tas rosināja ieceri atbalstīt, un diezgan ātri savāca naudu nepieciešamākajiem instrumentiem. Vidusskola tad atradās bijušajā Leiverkroga ēkā, kur pirmajā stāvā bija direktora Jāņa Dobuļa dzīvoklis. Dziedāšanas skolotājs no Rīgas atveda instrumentus, un pirmais klausītājs bija J. Dobulis: "Tūlīt pēc viņa atgriešanās no Rīgas mūsu skolā pēcpusdienās sākās šausmīga blarkšēšana, sevišķi liels troksnis bija virs mana dzīvokļa, kur augšā notika kopmācība. Apakšā manas ausis grieza ābecnieku pūtēju trokšņi, bet mana sirds priecājās, ka esam tikuši pie šā iesācēju trokšņa". Kad 18. novembra rītā audzēkņi un skolotāji ar pūtēju orķestri devās līdz pašvaldības ēkai un tur nospēlēja valsts himnu, tas bija kaut kas līdz tam nepieredzēts.
Skolotājs Nikolajs Feldmanis
1922./1923. mācību gadā darbu uzsāka Kuldīgas pusē dzimušais Nikolajs Feldmanis (1885-1948). Viņš bija mācījies Baltijas skolotāju seminārā, pēc tam Maskavā. N. Feldmanis ieguva vidusskolu skolotāja tiesības dziedāšanā un mūzikā un līdz 1944. gadam strādāja Madonā. 1933./1934. mācību gadā viņu aizvietoja Haralds Mednis. Madonas ģimnāzijas koris N. Feldmaņa vadībā piedalījās VI Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1926. gadā un VII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1931. gadā. N. Feldmanis pasniedza arī ģeometriju, kas dažiem ne tik ļoti interesēja, bet dziedāšanas stundās sajūsmināja skaisto latviešu dziesmu mācīšana. Madonas ģimnāzijas 1938. gada absolvents Dimitrijs Rubenis rakstīja par skolotāja N. Feldmaņa skaņu pasauli: "Nebija tāda instrumenta, kuru viņš nepārzinātu, kaut gan mīļākā tam bija vijole. Reižu reizēm, pēc mācību un vijoļu stundu beigām, viņš mīlēja kavēties tukšajās skolas telpās un stundām tās piepildīt ar savu improvizāciju skaņām. Tādās reizēs mēs mēdzām pārtraukt savas brīvā laika nodarbības un izdarības un ar bijību izbaudījām sava skolotāja virtuozitāti". Reizēm viņš spēlēja kopā ar kolēģiem, arī dziedāja kādā skolas uzvedumā. Vijoli spēlēja arī matemātikas skolotājs Pēteris Āboliņš un vēstures skolotājs Pēteris Kalniņš. Viņi reizēm muzicēja kopā ar N. Feldmani, kurš tad spēlēja čellu, un Martu Švarcu (Cepurīte, Roze) pie klavierēm.
Dejas un graciozas kustības
Dažādu gadu skolēniem bija atšķirīga pieredze un iespējas gan skolā, gan privāti papildināt spējas un prasmes mūzikā un deju soļos. N. Feldmanis mācīja vijoles spēli, no 1924. gada rudens līdz 1927. gadam klavieru stundas pasniedza Aleksandrs Vinters, pēc tam – Marta Švarca. Viņa divus gadus bija arī skolas kora diriģente. Divdesmito gadu otrā pusē skolā vakaros notika deju stundas. Vingrošanas skolotājs Vilis Skuja un fizikas skolotāja Berta More mācīja dejot valsi, tango, fokstrotu. 1928. gada rudenī Annas Ašmanes mūzikas un ritmikas skola piedāvāja Madonā mācīt vingrošanu un graciozi kustēties. No Rīgas vienu mācību gadu brauca šīs skolas absolvente ritmiskās vingrošanas jeb plastikas, kā sauca audzēkņi, skolotāja Irma Kajaka (Ķeniņa), un nodarbībās piedalījās virkne vidusskolēnu.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē deju vakari notika reizi mēnesī, dažas stundas līdz desmitiem vakarā. Paulis Dzintars atcerējās: "Gandrīz vienmēr šinī laikā Aizpurītis pats nāca pārliecināties, vai tiek laikā izbeigts. Bija grūti no viņa izlūgties pagarinājumu. Cik atceros, varējām dejot tautiskās dejas un valšus, bet t. s. "modernās dejas" bija aizliegtas. Atmiņā gan tas jūk ar deju vakariem Aizsargu namā un vasaras zaļumballēs, kad dejojām, ko gribējām un varējām. Nekādu oficiālu dejas stundu nebija, viss bija jāiegūst pašmācības ceļā. Kā toreiz patikās dejot!" Paulis Dzintars (1921 – 2013) beidza Madonas Valsts ģimnāziju 1939. gadā, pēc Otrā pasaules kara dzīvoja ASV. Par savu dzīvi viņš ir uzrakstījis grāmatu "Prērijas ārsts" (2008). P. Dzintara vecāki ilgus gadus bija skolotāji Madonā, un, godinot viņu piemiņu, tika nodibināts "Bertas un Feliksa Dzintaru stipendiju fonds". Stipendiju piešķir Madonas Valsts ģimnāzijas absolventam, kam ir labas sekmes mācībās, kas ir sabiedriski aktīvs un vēlas turpināt izglītību augstākajā mācību iestādē. Kopš 2007. gada Dzintaru fonda stipendiju administrē Vītolu fonds.
"Gulbju meitas"
Skolas pasākumos audzēkņi spēlēja klavieres, skanēja dzeja, dziesmas, bija vingrošanas uzvedumi, kā arī katru gadu tika iestudētas izrādes. 1928. gada 16. decembrī notika mākslinieka, zīmēšanas skolotāja Eduarda Brencēna sarakstītās pasaku lugas "Gulbju meitas" pirmizrāde. Mūziku tai komponēja N. Feldmanis. Kostīmus gatavoja pēc E. Brencēna zīmējumiem, viņš bija arī uzveduma režisors, ar skolēnu palīdzību gatavoja dekorācijas. Dažādās lomās iejutās 21 skolēns. Bijušas trīs labi apmeklētas izrādes, kur galvenajās lomās – Ērika Zosāre, Elizabete Cimdiņa un Ksenija Bidiņa (Straube, 1910-2006; vēlāk – dziedātāja Liepājā un Operā, pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Anglijā). Viņas un skolotāja Alīse Dzirkale – fotogrāfijā pirmajā rindā. 2. rindā no kreisās skolotāji: Johanna Zemīte, A. Celmiņa, Vladimirs Sprūds (direktors), Eduards Brencēns, Nikolajs Feldmanis, Vilis Skuja, Berta More un Pēteris Kalniņš.
(turpinājums sekos)
07.04.2026.