Vai tu mani mīli?! Jāņa evaņģēlijs 21:15—17. Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani mīli — gani Manus jērus, avis!
Pirms došanās sava un tagad arī mūsu Debesu Tēva apskāvienos no nāves augšāmcēlušais Glābējs šo neparasto jautājumu ar dziļu zemtekstu, trīs reizes atkārtojot un gaidot atbildes, uzdod savam spēcīgākajam māceklim Sīmanim, viņa pirmatnējā ar nozīmi "ļodzīgā niedre" vārdā, lai to atjaunotu Petros – tas ir "klints, akmens" statusā, ar uzdevumu – gani manas avis!
Būdams māceklis, Pēteris ir ar stingru stāju un pārliecību par savām spējām. Mateja evaņģ. 14. nod. – unikāls gadījums – Pētera mēģinājums iet pretī savam Kungam pa ūdens virsmu. Citreiz, jau tuvojoties noslēgumam, viņa apgalvojums, jo arī citi mācekļi apgrēcināsies – tad tomēr ne viņš. Jau Ģetzemanes dārzā, naktī aizstāvoties pret sava Kunga sagūstītājiem, Pēteris kādam no tiem precīzā trāpījumā nocērt labo ausi. Kungs Jēzus norāj viņu un piedziedina cietušajam ausi. Tomēr briesmu sākumam Petros neiztur, redzot sava mīļotā Vadoņa ciešanu mokas, un kļūst par šaubīgo Sīmani – "ļodzīgo niedri" un sāk sildīties pie sveša ugunskura. Šeit vietā Lutera himnas vārdi, ak, mūsu spēciņš ļoti vājš, kas pastāvēt gan spējis?! Tas viss – 1. Pētera vēstule 1. nodaļa – lai mēs apjēgtu, par kādu cenu esam atpirkti no mūsu iznīcības – ar Dieva Jēra dārgajām asinīm!
Tomēr Pēteris kā uzticīgs sekotājs savam Kungam arī kā Labais gans ziedoja savu dzīvi, nomirstot pie krusta, iespējams Romā.
Saņēmis no sava augšāmcēlušā Glābēja un Kunga piedošanu un jaunu uzdevumu, Svētā Gara spēkā un vadībā Vasarsvētkos Pēteris notur savu pirmo svētrunu lielā ļaužu pulkā un saņem savu visdiženāko zvejas lomu, salīdzinājumā – viņa pēdējā zivju zveja – 153, bet tagad – trīs tūkstoši atgriezušos dvēseļu! Apustuļu darbu 2. nodaļa. Lūk tā – piedzima pirmkristiešu draudze Jeruzalemē. Visi ticīgie turējās kopā, un līdz ar to viņiem bija vajadzīgs gans, viens no tiem bija Pēteris!
Labā gana paraugs dots Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā. Tas ir pats Glābējs, nācis, lai viņa avīm būtu dzīvības pārpilnība. Viņš pazīst savas avis, un tās pazīst Viņu, tā balsi un seko tam. Atšķirībā no neīstā gana Viņš mīl savas avis un katru aizklīdušo iet meklēt un gatavs atdot savu dzīvību par tām.
Protams, tas nav salīdzināms. Tomēr vēlos pastāstīt par savu seno ganes pieredzi mīļajās tēva mājās "Saknītēs". Vecmāmiņa pagatavoja apavus no liepu lūkiem – vīzes. Iedeva arī tašiņu, uzkarināmu uz pleciem, iekšā maizes gabaliņi, no kārkla zara gatavota stabulīte. Pirms doties uz ganībām, sasveicināšanās ar gotiņām – klāt nāca barvedes, pie pārējām bija jāiet pašai. Tās mani apošņāja, sabučošanās, tad maizes drupaču aplaizīšana no rociņām. Nonākot ganībās, lopiņiem interese par mani bija zudusi, katra tiecās uz savu pusi. Tad man nācās pielietot ganu rīkstīti, dažreiz ar to paplikšķināt kādai pa sāniņiem. Sevišķas grūtības bija ar avīm – aitiņām. Tās mēdza pazust nemanītas, tad nācās saukt palīgā snauduļojošo sunīti – Nellīti.
Jautājums, ko saka Dieva Vārds?
Ielūkosimies Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā par Labo ganu. Viņš nācis, lai avīm būtu dzīvība un pārpilnība, un arī spējis atdot savu dzīvību par tām. Labais gans iet avīm pa priekšu, un tās seko Viņam, jo tās pazīst Viņa balsi. Dieva valstībā svarīgs ne tikai gans, tam ir sava alga debesīs, bet arī ganāmo avju labklājība. Par to 23. psalms, izcilā avju gana Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli. Ja es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis. Tava gana vēzda un tavs gana zizlis mani iepriecina!
Pārsteidzoši, ka iepriecina ne tikai zāļainās ganības, bet arī Labā gana darba rīki. Kas ir šie rīki? 2. Mozus grāmatas 14. nodaļā Tas Kungs pavēl Mozum ar viņa gana zizli pāršķelt Sarkano jūru un daudzskaitlīgā 7 miljonu tauta ar sausām kājām šķērsoja to. Atliek secināt, ka vēzda ir ganu rīkste! Tomēr, kad es to vicināju, manas gotiņas neizskatījās sevišķi iepriecinātas. Atšķirība? Tā ir Dievišķā Mīlestība. Vēstule Galatiešiem 5. nodaļa. Labais Gans, saņēmis no sava Tēva mīlestību, prieku, mieru, rīkojās izturīgā pacietībā, maigā laipnībā un labestībā – attiecībā ar savām avīm, paturot sev par bruņojumu – uzticamību, lēnprātību un spēcīgu pašsavaldīšanos.
Tiešām ir tikai divi spēki, kas uztur un patur dzīvību un dzīvās būtnes uz zemeslodes, – mīlestība un gravitācija, citādi nebūtu kam lidināties kosmosā! Pāriesim pie pēdējā un galvenā jautājuma. Vai tu mani mīli?!
Tas ir bezgala plašs un daudzbalsīgs no piedzimuša mazuļa iepīkstēšanās līdz bazūnveidīgam skanējumam no pieaugušajiem ne tikai gaisa, bet arī ūdens valstībā. Tikko piedzimušais cilvēkbērns sekmīgi ticis pie ieelpas un izelpas, kārojot pēc dzīvinošā piemiņas, vienlaikus sauc: māmiņ, kur tu esi, vai tu mani mīli vai mīlēsi?! Jau nedaudz iedzīvojies, pajautās arī sev, vai es tevi, māmiņ, arī spēšu iemīlēt, vai būsi tā vērta? Nākamajā desmitgadē, bērniņam pieaugot, šis fokuss pavirzīsies uz sevi un vienaudžiem, hormonu valdzinājumā tas griezīsies skaņu, krāsu, smaržu virpulī. Gadīsies, ka arī kāda balstiņa pienesīs pateicību Radītājam. Ak, lielais Dievs, kad redzu, ka Tu esi tik skaistu, krāšņu dabu radījis un dzīvībai ikkatrai gaismu nesi, to savā mīlestībā audzējis. Tad gars mans steidzas Tevim godu dot. Kāds varens Tu, kāds varens Tu!
Trīsdesmit un četrdesmitgadnieku siltās jūtas uz sencīšiem sirsniņās būs pagaisušas. Tad no viensētām, no pansionātiem un citām vietām skanēs mūžsenais: vai tu mani vēl atceries, vai atnāksi kādreiz? Cilvēku līmenī sadzirdēsi: tu jau pats pie visa vainīgs! Pa īstam un patiesi sadzirdēs un atbildēs mūsu Glābējs, nosaucot katru no mums vārdā. Nebīsties, Es tevi neatstāšu, jo Es arī par tevi nomiru pie krusta Golgātā. Manu delnu krusta rētās esi tu ierakstīts! Vientuļais, pamestais cilvēk, vai tam spēj noticēt? Cilvēk, vai tu mani mīli?! Atsaucies, un mēs mūžam būsim kopā, nešķirami! Atklāsmes grāmata 22:20. Tiešām, Es nāku drīz. Āmen. Tiešām, nāk, Kungs Jēzu! Āmen!
17.03.2026.