(Sākums laikraksta iepriekšējos numuros)
Lai gan par skolas ēkas celtniecību bija domāts jau krietni agrāk, celtniecība sākās 1924. gada rudenī.
Pamatakmens likšanas svinības
Jau laikā pirms Pirmā pasaules kara domāja par jaunu skolas ēku, bija projekts, bet celtniecība netika uzsākta. 1923. gadā inženieris arhitekts Arnolds Maidels izstrādāja topošās Madonas pilsētas plānu, kas bija pamats apbūvei. Viņš gatavoja arī vidusskolas projektu. Skolu plānoja celt uz skolai piešķirtā apbūves gabala – blakus bijušās muižas centram. Vidusskolas ēkas celtniecību uzsāka 1924. gada rudenī un pamatakmens likšanas svinības sākās ar gājienu uz jaunceļamo vidusskolu. Pasākumā piedalījās Izglītības ministrs Kārlis Straubergs un skolu virsvaldes vicedirektors jumurdietis Pēteris Zālīte. Pamatakmeni iesvētīja Lazdonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Gustavs Klēmans. Skolas direktors Jānis Dobulis vēlāk pieminēja lielo interesi par šo notikumu un plaši apmeklētos audzēkņu priekšnesumus un koncertu Izglītības biedrības telpās: "Pamatakmens likšanas un iesvētīšanas svinības iznāca ļoti grandiozas. Ļaužu saplūdums bija ļoti liels. Skatītājos un klausītājos bija liela sajūsma. [..] Pēc svētku akta ministrs izteicās, ka viņš nekur uz laukiem neesot redzējis tādu līdzdalību un sajūsmu pamatakmens likšanas svinībās".
Jaunās ēkas iesvētīšana
Vidusskolas ēkas celtniecību veica par valsts, pašvaldības un vietējo iedzīvotāju līdzekļiem. Brīžiem bija finanšu trūkums, kad darbi tik raiti neturpinājās. Skolas direktors J. Dobulis atmiņās raksta, ka tad, protams, bija sabiedrības neapmierinātība, kas vērsās arī pret viņu. Kad darbi jau bija krietni pavirzījušies uz priekšu, 1925. gada vasarā J. Dobulis pārgāja darbā uz Izglītības ministriju. Atvadīšanās no direktora palikusi skolēnu atmiņās. Arvīds Prods atcerējās J. Dobuļa teikto par lapām rudenī, kas birstot un vējš tās aizpūšot tālu no dzimtā koka. Viņš esot kā tāda lapa, kam sirds palikšot dzimtā novadā un Madonas vidusskolā. A. Prods bija no Ļaudonas pagasta, vēlāk studēja Latvijas Universitātē, 1944. gadā izceļoja uz Vāciju, pēc tam dzīvoja Austrālijā. Varbūt šie J. Dobuļa vārdi tik spilgti palika atmiņā tāpēc, ka arī viņš bija tālu projām no dzimtās vietas.
Pēc brīvlaika 1926. gada rudenī vidusskolēni ieradās Madonas pilsētā. Mācību gadu gan vēl uzsāka bijušajā Leiverkroga ēkā. Decembrī jaunās vidusskolas iesvētīšanā direktors Vladimirs Sprūds informēja par vidusskolas attīstību Madonā. Pasākumā piedalījās Madonas pilsētas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Saulītis, Madonas apriņķa priekšnieks Alfreds Prauliņš, Izglītības ministrijas vidusskolu direktors J. Dobulis. Garīgo ceremoniju veica evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs G. Klēmans un pareizticīgo priesteris Jānis Eniņš. Par veiktajiem darbiem liecina līgumi, norēķini, sastādītie akti. Bija nepilnības, ko 1927. gada pavasarī konstatēja vidusskolas būvdarbu pieņemšanas komisija, un tās vajadzēja novērst.
"Zelta zirga" uzvedums
Skolēni lielākoties nepievērsa uzmanību jaunās skolas ēkas nepilnībām. Viņi gatavoja Raiņa lugas "Zelta zirgs" uzvedumu. A. Prods atmiņās par jauno ēku raksta: "Pārcēlāmies uz jauno, vēl pilnīgi nepabeigto skolu. Gaišas, plašas klases, fizikas un ķīmijas kabineti, galdnieku darbnīca un sarīkojumu zāle ar skatuvi. Tas jāparāda Madonai un apkārtnei, jo sevišķi skolas celšanas aktīvākajiem atbalstītājiem.[..] Jānis Āboliņš latviešu valodas stundās skaidroja, ka Saulcerītes uzmodināšana nozīmējot gaismas uzvaru pār tumsu un jaunā skola sekmēšot gaismas uzvaru, to izplatot pa visām apkārtnes sētām". Jaunāko klašu skolēniem bijušas iedalītas melno kraukļu lomas, bet Antiņu, Saulcerīti spēlēja vecāko klašu skolēni.
Mīlestības graviņa un ģimnāzisti
Vēlāk apzaļumoja skolas tuvāko apkārtni. Arhīva materiāli vēsta, ka 1929. gadā un vēlākos gados apkārtnē tika iestādītas ābelītes un dažādi košuma krūmi. Vilis Roga no Kusas pagasta (mācījās 1927.-1931. gadā, vēlāk studēja Latvijas Universitātē, bija iesaukts leģionā, dzīvoja ASV) atcerējās par mācību laikā iestādījām liepiņām abpus ceļam uz skolu. Tās laistīja, ūdeni smeļot no upītes gravā un spaiņus padodot tālāk no rokas rokā. Līdz ģimnāzijas beigšanai liepiņas jau bijušas krietni paaugušās. Pavasaros vilināja Mīlestības graviņa, kur ziedēja ievas un skanēja lakstīgalu melodijas. V. Roga spēlēja ģimnāzijas pūtēju orķestrī, kas skolotāja Nikolaja Feldmaņa vadībā piedalījās skolas sarīkojumos un citos pasākumos. Siltos pavasara vakaros orķestris mēdza spēlēt gravas malā, un tad skaņas plūda tālu, vilinot klausītājus.
(turpinājums sekos)
17.03.2026.