Asinsdesa ir viena no senākajām desu šķirnēm, to gatavoja jau antīkajā Grieķijā.
Homērs savas poēmas „Odisejs" 18. dziedājumā rakstīja: „Virs uguns naktsmaltītei nolikām kazu kuņģus, kurus piepildījām ar taukiem un asinīm." Senās Spartas valdnieks Likurgs (apm. 500 g. p. m. ē.) savus karavīrus baroja ar spēcinošu melnu zupu no asinīm, speķa un sīpoliem, kurai vajadzēja karotājus padarīt neuzvaramus. Asinsdesu pazina gan senie romieši (piemin dzejnieks Marcials 40.-104.gg.), gan ģermāņi, Romas asinsdesa „Butulie" bija dieviem par godu rīkotu svētku ēdiens. Tolaik pārtikai lietoja visu dzīvnieku „no purna līdz astei" un, ja gaļu varēja lietot un uzglabāt dažādos veidos, tad asinis varēja tikai vai nu lietot kā asins zupu vai arī uzglabāt un transportēt dzīvnieku zarnās vai kuņģos. Un tad jau vairs nebija tālu līdz asinsdesas izgudrošanai. Viduslaikos to vairakkārt aizliedza – tai bija pagāniska izcelsme. Bībelē, Vecajā Derībā atrodama norāde, ka asinis nedrīkst lietot uzturā, pāvests Leo VI 928. g. izdeva dekrētu: „Kurš asinis lietos ēdienā, tiks bargi sodīts, viņu noskūs kailu un uz mūžīgiem laikiem izraidīs no zemes." Aizliegums neko daudz nelīdzēja – ar garšīgajām desām mielojās kā nabagie, tā bagātie, gan laukos, gan pilsētās. Par to liecina gan virkne asinsdesu recepšu „augstāko aprindu" virtuvju pavārgrāmatās, gan folkloras sacerējumi. Angļu pasakā labā feja malkas cirtējam sola izpildīt trīs vēlēšanās, viņa pirmā bija – asinsdesa. Ar pārējām kaut kā neveicās, bet pasaka mierina: „Ja arī malkas cirtējam un viņa sievai nesanāca braukt zelta karietē un ģērbties zīdā un samtā, tad pusdienās viņiem bija garda desa". XIV gs. flāmu un vāciešu leģendu varonis Tils Pūcesspieģelis reiz kopīgai maltītei ar garīdznieku nopircis asinsdesu. Svētais tēvs to pagaršoja, „krita grēkā" un savam galda biedram atstāja tikai kāpostus. Arī Šarla de Kostēra „Leģendā par Tilu Pūcesspieģeli" (XIX gs.) Tils ar savu draugu Jēru Maigumu mielojas ar asinsdesām un apspriež to garšu. Franču „Asinsdesu bruņinieku brālības" (Mortange-au-Perchein, Normandie – neoficiālā „Asinsdesu galvaspilsēta") raksti vēsta: „Jau mauru iekarotāji ieveda šo Vidusjūras reģionā iecienīto kulināro specialitāti un apmetās Mortanjas augstienē. Viduslaikos te asinsdesu gatavošana attīstījās tā, ka pilsētas slava sniedzās līdz Šampaņai un Flandrijas tirgiem. Beidzoties Trīsdesmitgadu karam, angļi recepti paņēma līdzi, un, kad no Francijas padzina hugenotus, tā nonāca arī vācu zemēs. Asinsdesu tradīcija galvenokārt izplatījās lauku rajonos, tika bagātināta un uzlabota un XXI gs. sasniedza augstāko pilnību."
13.03.2026.