Medības sabiedrībā bieži tiek uztvertas kā vaļasprieks vai tradīcija, taču tiem, kas tajās iesaistīti, medības ir daudz vairāk nekā brīvā laika nodarbe. Tā ir atbildība, zināšanas, lēmumi un darbs, kas bieži paliek neredzams ārpus meža robežām. Mednieka ikdiena nav tikai došanās uz medībām, bet arī rūpes par dzīvnieku populācijas regulēšanu, drošību un sadarbība ar zemju īpašniekiem. Ko patiesībā nozīmē būt medniekam, skaidro biedrības „Mednieku klubs „Murmastiene”” vadītājs, Latvijas mednieku savienības Madonas reģiona nodaļas vadītājs DAINIS TUČS — aktīvs medību nozares pārstāvis un dabas draugs ar ilggadēju pieredzi.
– Esmu beidzis Rankas Meža skolu, kur mācījos par mežsargu. Jau pirms tam interesējos par dabu, norisēm tajā un dzīvniekiem, tāpēc izvēlējos mācīties šajā skolā. Mednieka apliecība man ir kopš 1992. gada, kad atgriezos no dienesta armijā. Lai gan man ir mežsarga izglītība, darba gaitas iegrozījās Dabas aizsardzības pārvaldē, sargāju dabu. Lielākais pienākums ir Latvijas lielāko ezeru kontrole, viss, kas saistīts ar tiem, – individuālie noteikumi, makšķerēšana, zveja un arī medības. Dabas aizsardzības pārvalde ir mana vienīgā darbavieta. Pēc prakses gan mazlietiņ pastrādāju Varakļānu mežniecībā, – ar sevi iepazīstina Dainis Tučs.
Viņš norāda, ka medījamo dzīvnieku limitu noteikšana un uzskaites aizgājušas pašplūsmā. Ja agrāk bija stingri noteikts ievērot pareizu medījamo dzīvnieku uzskaiti un nomedīšanas dzimumstruktūru, tad mūsdienās tas vairāk aizvirzījies „demokrātijas" virzienā. Ir mednieku kolektīvi, kas apzinīgi veic uzskaites un nav vienas dienas saimnieki, bet gan ilgtermiņā plāno savu saimniekošanu un attīstību, ievērojot ilgtspējīgas medību saimniecības principus un rūpējoties par medījamo dzīvnieku populācijas līdzsvaru ilgtermiņā.
– Domāju, ka nākotnē mednieku vidū paliks tie kolektīvi, kas spēj gudri un saprātīgi plānot medību saimniecības attīstību ilgtermiņā un godprātīgi ievēro nosacījumus. „Mednieku klubā „Murmastiene"" ir trīsdesmit biedri. Medniekiem jāplāno pareiza dzīvnieku uzskaite, ievērojam, ka nevar medīt jaunos bullīšus agrāk par brīdi, kad viņi sasnieguši nomedīšanas vecumu. Arī briežu govis tagad nemedījam, uzskatām to par neētisku rīcību, jo, kā zināms, viņām šobrīd ir grūsnības periods un teliņš vēderā jau ir diezgan liels.
Kā kolektīva vadītājam man ir pienākums organizēt medību tornīšu izbūvi, iesaistīt kolektīvu, organizēt dzinējmedību stāvtornīšu izbūvi. Mednieks ir tas, kurš iesaistās visos procesos – dodas medībās, brauc medīt uz postījumu vietām, veic biotehniskos pasākumus, pieskata savas platības. Bet diemžēl ir arī tādi mednieki, kā mans draugs Māris saka, mednieku apliecības nēsātāji, kuri divreiz gadā atnāk tikai uz dzinējmedībām. Lepojamies, ka esam spēcīgs kolektīvs, mēģinām celt savu vizuālo tēlu, atbalstām visus pasākumus un esam aktīvi, – uzsver Dainis Tučs.
Lūgts pavērtēt sabiedrības attieksmi pret medniekiem un medībām, Dainis secina – lielā mērā viss atkarīgs no pašiem medniekiem – kā viņi komunicē ar zemes īpašniekiem, kā prot palīdzēt un reaģē situācijās, kad nodarīti postījumi. Protams, katru lauku nosargāt nav iespējams, bet, runājot ar platību saimniekiem, visu var sakārtot.
Aizvadīto gaides medību sezonu Dainis vērtē kā ļoti labu tieši trofeju ziņā. Laikapstākļu dēļ dzinējmedības tik labi nav neizdevušās, bet ik gadu mednieki var lepoties ar skaistām trofejām, kuras tiek vestas uz lielajām trofeju izstādēm un ir pierādījums tam, ka „Mednieku kluba „Murmastiene"" kolektīva dalībnieki medī pareizi un atbildīgi.
– Cenšamies celt mednieku tēlu, lai no sabiedrības nesaņemtu pārmetumus vai negatīvu attieksmi. Diemžēl Latvijā ir gadījumi, kad mednieki nošauj suņus, piedalās medībās no mašīnām, kas bojā mednieku tēlu sabiedrības acīs. Cilvēks dabas procesos ir iejaucies tik tālu, ka bez medībām un dzīvnieku skaita saprātīgas regulēšanas vairs nevar iztikt. Mūsu mednieku kolektīvs ļoti atbalsta Ukrainu šī brīža smagajā, grūtajā situācijā. Sadarbībā ar Ukrainas sieviešu medību klubu „Diāna" sūtām uz fronti pārstrādāto medījuma produkciju. Nupat jau ceļā devušās tūkstoš konservu kārbas, un vēl tikpat ir procesā. Ar mātes Dabas dotajām veltēm ir jādalās – ir cilvēki, kuriem šobrīd atbalsts ir nepieciešamāks. Arī vietējās kopienas trūcīgākos cilvēkus atbalstām – medījuma konservus esam devuši pansionātu iemītniekiem. Esam pretimnākoši, atbalstām tos, kuriem klājas grūtāk, – nosaka Dainis.
10.03.2026.