(Sākums 27. februāra numurā)
Sākot ar 1920./1921. mācību gadu, reālskolu un ģimnāziju apvienoja. Biržu Izglītības biedrības vidusskolas mācības notika bijušajā Leiverkrogā.
"Klasē parādījās meitenes"
Verners Osītis (vēlāk – ķīmiķis, pretgaisa aizsardzības speciālists) raksta par 1920. gada pavasari: "Īstenībā iestājos tā sauktajā reālskolā, jo tad ārpus reālskolas darbojās meiteņu ģimnāzija, kas bija ar lielākām, ērtību ziņā labākām telpām". Bet rudenī viņš bija pārsteigts – "pirmo reizi mūsu klasē parādījās meitenes". Jūlijs Purviņš (vēlāk – inženieris mežkopis, strādājis Lubānas mežsaimniecības skolā, pēc Otrā pasaules kara veidoja apstādījumus Monroe pilsētā (ASV)) iestājās 1920. gada rudenī un atcerējās, ka direktora pienākumus pildīja Andrejs Osītis, pēc tam direktors bija Osvalds Dankers (1881-1945). O. Dankers ir dzimis Jaungulbenes pagastā, mācījās pagasta skolā Dzelzavā, beidza Valkas skolotāju semināru, mācīja krievu valodu. J. Purviņam O. Dankers nebija palicis labā atmiņā, bet V. Osītis viņu atcerējās kā interesantu personību. Ar 1921./1922. mācību gadu sākās direktora Jāņa Dobuļa darbības laiks.
Jānim Dobulim – 150
Jāni Dobuli (1876-1965) šogad pieminam skaistā jubilejā. J. Dobuļa bērnībā ģimene dzīvoja Sarkaņu, Viesienas, Druvienas pusē. Viņš iemācījās lasīt, klausoties, kā māte māca vecāko brāli Viktoru. Lai tiktu pie grāmatām un citiem mācību piederumiem, abi ar brāli iemācījās adīt, un viņu cimdi bija ar tik īpatnējiem, izdomātiem rakstiem, ka tos pirka pūra pielocīšanai. Brāļi pelnījās arī ar ogu lasīšanu, koka ķipīšu, spainīšu, ragaviņu gatavošanu. Deviņu gadu vecumā Patkules skolā Jāni uzreiz ieskaitīja otrziemniekos. Kad ģimene pārcēlās uz Praulienu, mācības bija jāpārtrauc. Tur sešu rubļu skolas naudu par katru bērnu ģimene nevarēja samaksāt, un Jānis ar māsu skolu neapmeklēja. Mācības neturpināja arī Viktors, kurš palīdzēja tēvam darbos.
Taču ar brāļa palīdzību tika apgūts pamatskolas kurss, un Jānim bija iespēja mācīties Lazdonas draudzes skolā, un pēc tam viņš pabeidza Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. J. Dobulis strādāja Valmieras pusē, Liepājā. 1909. gadā viņš iestājās Maskavas komercinstitūtā, un pēc tā beigšanas 1914. gadā strādāja komercskolā Liepājā, bija tās direktors. 1915. gada beigās skola evakuējās uz Kazaņu. Tur universitātē J. Dobulis beidza matemātikas un fizikas fakultātes vidusskolas skolotāju sagatavošanas kursus, vēlāk strādāja Atkarskas pilsētā. Par to, atgriežoties Latvijā, viņam nepalika siltas atmiņas – bija ļoti trūcīgi apstākļi, nomira pirmais dēliņš. Rīgā J. Dobulis ar sievu Bertu un dēliņu Pēteri iebrauca 1921. gada 23. jūnijā. Vēlāk viņi devās pie tēva uz Grostonas pagastu. J. Dobulim piedāvāja darbu Rīgā, bet tā kā tur nebija dzīvesvietas, viņš piekrita darbam Biržu vidusskolā.
Sarežģītā laikā Biržu vidusskolā
1921. gada augustā izglītības ministrs Aleksandrs Dauge parakstīja rezolūciju par J. Dobuļa iecelšanu par Biržu Izglītības biedrības vidusskolas priekšnieku. Atmiņās J. Dobulis raksta, ka atnācis sarežģītā laikā – vidusskolai īrētās telpas bija sliktā stāvoklī, biedrībai trūcīgi materiālie apstākļi, skolotājiem zemākas algas nekā valsts vidusskolās, trūka atsevišķu priekšmetu skolotāju, skolā samērā zemā līmenī kārtība un disciplīna. J. Dobulis atcerējās: "Viss rādīja, ka esmu nonācis uz "grimstoša kuģa". Tomēr manā dzīvē tik bieži biju piedzīvojis, ka šaubu un izmisuma brīžos labākais pretlīdzeklis postam ir darbs un ticība saviem spēkiem. Tāpēc nepametu grimstošo kuģi, bet ar pilnu krūti likos darbā". Viņš arī raksta, ka biedrības un miesta pārstāvji iejaucās skolas dzīvē. Šo situāciju J. Dobulis risināja, iesaistoties biedrības un miesta domes darbībā. Viņš meklēja un atrada skolotājus, lai varētu notikt stundas, rosināja ar pašdarinātiem un sameklētiem materiāliem papildināt mācību līdzekļu klāstu. Pirmajā darba gadā viņam izdevās panākt subsīdijas pusei skolotāju algām. 1921. gadā "Valdības Vēstnesis" ziņo, ka valdības subsidējamo skolu skaitā ir uzņemta arī Biržu Izglītības biedrības vidusskola, skaitot no 1. oktobra. Otru pusi algām ieguva no skolas naudām, biedrības iemaksām skolas kasē un sarīkojumiem.
Dobuļu ģimenei bija dzīvoklis Biržu vidusskolas ēkā. Dēls Pēteris Dobulis bērnības atmiņās atceras veco Leiverkrogu, kur apakšējā stāvā, ielas pusē, bija dzīvoklis Dobuļu ģimenei – trīs istabiņas un virtuve. Pārējās bija skolas un internāta telpas. Kad no laukiem atveda skolēnus, loga priekšā varēja piesiet zirgus, otrā pusē pagalmā bija malkas šķūnis, arī vingrošanas stienis. Ziemas atmiņas Pēterim saistījās ar ragaviņu braukšanu no muižas kalna (Parka kalns).
Madonas ķeizars
Jānis Dobulis bez direktora pienākumiem mācīja matemātiku, arī loģiku un ievadu filozofijā, pēc nepieciešamības aizvietoja skolotājus, lai varētu notikt stundas. 1921. gadā tika nodibināts Madonas miests, izdalot to kā atsevišķu apdzīvotu vietu ar savu pārvaldi. 1923. gadā miesta domes vēlēšanās J. Dobuli ievēlēja par priekšsēdētāju. Nākamajā gadā vidusskolu pārdēvēja par Madonas vidusskolu. J. Dobulim allaž vajadzēja būt klāt ierēdņu, ministrijas pārstāvju un citu viesu sagaidīšanā. Atmiņās viņš raksta, kā nereti ticis dēvēts: "Manam vārdam bija nozīme, un es daudz ko varēju iegrozīt pilsētas dzīvē labvēlīgā gultnē. Tāpēc daži skauģi un zobgaļi mani aizmuguriski dēvēja par Madonas ķeizaru". Apriņķa statusa iegūšanai bija jāpieliek daudz pūļu. Atmiņās J. Dobulis min: "Neskaitāmas reizes stājos Madonas delegācijas priekšgalā. Rīgā apstaigājām Saeimas deputātus un tiem aprādījām Madonas priekšrocības. Šinī jautājumā pat uzstājos Saeimas komisijās ar runām un paskaidrojumiem Madonas labā." Madonas apriņķi nodibināja 1925. gadā, un skolu pārdēvēja par Madonas ģimnāziju.
(Turpinājums sekos)
03.03.2026.