— Kad bērns iestājas Cesvaines Mūzikas un mākslas skolā, viņš saņem ziedošu piparmētru zariņu, savukārt īsi pirms Ziemassvētkiem notiek audzēkņu koncerti un mākslas nodaļas audzēkņu darbu skates. Tad visi tiekamies pie piparmētru tējas un piparkūkām, — vēstot par tradīcijām mācību iestādē, saka Cesvaines Mūzikas un mākslas skolas direktore Inta Stiene.
Pasākumā "Madonas novada Gada balva kultūrā 2025" viņa tikko saņēma balvu par mūža ieguldījumu. Viesojoties Cesvaines Mūzikas un mākslas skolā, direktore vispirms izrāda skolas telpas, pakavējas pie savu stipro senču stāstiem un nosauc personības, kas viņu iedvesmojušas, kilometrāžā gandrīz no Madonas līdz Cesvainei.
– Mūsu skolā vienmēr uzņemam visus bērnus, kuri vien atnāk, – turpina direktore. – To mācījos Emīla Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā no direktora Valda Vikmaņa. Šai skolā valdīja īpašs radošais gars un cieņa pret katra skolēna individuālajām dotībām. Skolotāji audzēkņiem ļoti palīdzēja, arī mani atbalstīja un jau studiju laikā ļāva pašai mācīt bērnus, attīstīt savu metodi, pašapziņu un pieredzi. Tas bija pamats visai tālākajai dzīvei. Kad pienāca laiks izvēlēties darba vietu, visus pārsteidzu, nosaucot Madonas Mūzikas skolas vārdu. Tur arī sāku klavieru skolotājas darbu.
– Kāpēc kurzemnieci piesaistīja Vidzemes puse?
– Mani vecvecāki no mātes zara bija īsti kurzemnieki – viņi dzīvoja Otaņķos, kas ir Liepājas pusē. Mamma vadīja Otaņķu etnogrāfisko ansambli. Savukārt pa tēva līniju radi nāk no Malienas puses, no Kalnienas. Vecāmamma un viņas ģimene tur dzīvoja četrās paaudzes. Manas ģimenes saknes un dzīves ceļi savijušies ap šīm abām vietām.
– Kā atceraties Cesvaines Mūzikas skolas dibināšanu?
– 1991. gadā, kad notika lielo kustību laiks un katrai pieturai gribējās savu mūzikas skolu, pēc Cesvaines pašvaldības iniciatīvas Valda Kaprāļa vadībā uz Madonas Mūzikas skolas filiāles bāzes nodibinājām mūsu skolu. Lielu palīdzību sniedza Egils Lipšāns. Viņš bija mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Madonas rajona koriem, bet pēc darba Madonas rajonā atgriezās Rīgā. Egils palīdzēja ar skolas dibināšanas dokumentu sagatavošanu. Pēc deviņiem gadiem mūzikas skolai pievienojām arī mākslas nodaļu. Tā kā šogad aprit 35 gadi kopš mūsu skolas iesākuma, gribam uzrīkot skaistu koncertu kultūras namā, kurā uzstāsies diriģents Egils Lipšāns ar kori "Burtnieks" un mūsu izcilie absolventi. Tā būs īpaša, svinīga reize, kurā godināsim tos, kas skolu dibināja un attīstīja.
– Kāds šobrīd izskatās jūsu skolas kolektīvs?
– Mums ir 44 audzēkņi mūzikas apmācības programmā un 35 – mākslā. Septembrī bērnu parasti ir vairāk, bet mācību gada laikā kādam rodas veselības problēmas, kāda ģimene pārceļas uz dzīvi citur vai atceļo pie mums, tāpēc audzēkņu skaits mainās. Skolā mācās ne tikai Cesvaines bērni – ir audzēkņi no Dzelzavas, Druvienas, Lizuma, Gulbenes un apkārtējām vietām. Problēma bieži ir transports: daudz audzēkņu tiek vadāti ar skolas autobusiem, kas reizēm neatbilst mūsu nodarbību laikiem – viņus aizved prom, kad mācības vēl notiek. Tas ietekmē mācību procesu, tomēr pielāgojam nodarbības, cik vien varam. Ir gadījumi, kad vecāki paši ved bērnus, bet tas viss prasa elastību arī no skolotājiem.
Liels izaicinājums vienmēr bijis piesaistīt un motivēt pedagogus, jo pilnu darba slodzi nevaram piedāvāt. Pedagogi pie mums uz Cesvaini brauc gan no Madonas, gan Lubānas un Gulbenes. Mākslas priekšmetos lielākā daļa skolotāju ir vietējie cesvainieši. Visi ir ļoti entuziastiski, draudzīgi sadzīvo, un mēs viens otru ļoti atbalstām.
– Kā jūs raksturotu pedagogu pieeju – kas ir tas īpašais jūsu skolā?
– Galvenais mūsu skolā ir spēja ne tikai prasīt no bērniem, bet arī ļoti ņemt vērā viņu vajadzības, piemēroties katram individuāli, vienlaikus saglabājot augstus standartus. Mēs uzskatām, ka likumu burtiska ievērošana ne vienmēr dod labāko rezultātu – daudz nozīmīgāka ir cilvēciska pieeja un spēja rēķināties citam ar citu. Mazpilsētā šī elastība ir mūsu veiksmes atslēga un dod iespēju izaugt gan bērniem, gan skolotāju komandai.
Un panākumi ir. Vakar skolotāja Jolanda Andževa saksofona spēles audzēkņi, piemēram, atgriezās no starptautiskā pūšaminstrumentu spēles konkursa "Naujene Wind-2026". I grupā Andrim Graudiņam ir 2. vieta, II grupā 2. vietu ieguva mūsu skolas audzēkne Kintija Brenča. Koncertmeistare – Baiba Putniņa. Nākotne tātad ir!
– Vai, vērojot tendences visā Latvijā, redzat tomēr savai skolai arī apdraudējumus?
– Runājot par iespējamām apvienošanām, mēs ar kolēģiem vienmēr domājam soli uz priekšu – ja būs jāmainās, tad darīsim to racionāli. Tradicionāli visus pievieno novada mākslas vai mūzikas skolai, bet mēs tādā gadījumā piedāvāsim alternatīvu – pievienoties Cesvaines vidusskolai, piedāvājot viņiem astoņas programmas, kas varētu būt visiem nozīmīgi. Ir arī citas iespējas, ir redzētas kombinētās mūzikas un mākslas pamatskolas, bet daudz atkarīgs no situācijas konkrētajā brīdī. Ja pārmaiņas būs nepieciešamas, kolektīvs ir gatavs tās risināt.
– Par ko, jūsuprāt, ir jāiestājas mūsdienu mazpilsētas skolai un vietējai sabiedrībai?
– Galvenais, par ko cīnāmies – tā ir jaunās paaudzes izaugsme, iespēja dot bērniem vairāk nekā tikai pamatizglītību. Mazpilsētā daudz kas notiek mūsu entuziasma dēļ. Svarīgi ir saglabāt izglītības un kultūras daudzveidību, dot bērniem iespēju attīstīties, veicināt viņu kritisko domāšanu – lai viņi ne tikai būtu "robotu pilotētāji", bet arī paši spētu būt līderi.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka jāsakārto arī apkārtējā vide, sabiedriskās vietas, lai viss būtu tīrs un kārtīgs. Agrāk biju Cesvaines
novada deputāte, un bija jāpanāk, lai pilsētā būtu soliņi, bērnu laukumi, smilšu kastes, lai Cesvainē būtu dārzniece. Tagad tas viss ir.
– Kā jūs apvienojat skolas vadību ar citām interesēm vai savu brīvo laiku?
– Brīvajā laikā dažkārt pievēršos rokdarbiem, ko esmu mantojusi no mammas. Pēdējā laikā īpaši adīju zeķes, cimdus, šalles Ukrainas cilvēku atbalstam. Vasarās daudz uzturos lauku mājās. Bieži apmeklēju koncertus gan Latvijā – Liepājas koncertzālē, Rēzeknes "Gorā" -, gan arī ārzemēs, piemēram, Cīrihes operā, Hamburgas koncertzālē, Amsterdamas Concertgebouw.
– Kādi ir jūsu lielākie mākslinieciskie sasniegumi?
– Tie vairāk bijuši organizatoriskā jomā, jo apkārt vienmēr bijis daudz izcilu kolēģu un personību. Atceros, ka kopā ar Hariju Šulcu un pašdarbības kolektīviem reiz Jāņa Kārkliņa laikā braucām uz nacionālo operu, kur vokālajam ansamblim spēlēju pavadījumu kopā ar pianistu Hermani Braunu, kurš pavadījumu spēlēja operas leģendai Žermēnai Heinei-Vāgnerei. Bez tam daudzus gadus dziedāju korī pie leģendārā diriģenta Leonīda Vīgnera. Arī kā koncertmeistarei Cesvainē bijuši daudzi skaisti notikumi, tomēr mans talants vairāk slēpjas, tieši visu organizējot, vadot un pamanot citus.
– Kāds ir jūsu ģimenes fons, un kā tas ir ietekmējis izvēles un vērtības?
– Ģimenē jau kopš bērnības man vienmēr bija brīvība, uzticēšanās un atbalsts. Tā tas bija vairākās paaudzēs. Mamma bija vokālā pedagoģe, tētis – inženieris. Šo brīvību esmu pārņēmusi, nodevusi arī saviem bērniem un audzēkņiem, tāpēc spēju uzticēties un mudināt arī citus atklāt labāko sevī.
Kā inženiera meita, vienmēr māku arī vajadzīgo "salabot" un risināt dažādas sadzīviskas lietas. No vecvecākiem savukārt esmu mantojusi izturību un tradīciju turpināšanas garu.
27.02.2026.