Mīļais latvieti un arī nelatvieti! Turpināsim lasīt Svētos Rakstus — Bībeli.
Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Jāņa evaņģēlija 1. nodaļa.
Ziemā šie svētki ir dubulti. Vispirms – ikgadējie – pagrieziens no polārnakts tumsas uz polārdienas gaismu. Šis process ar paātrinājumu. Pamanīju, ka jau 13. dienā vārnu pulciņš no koku galotnēm priecīgi ziņoja par notikušo pārmaiņu un vārnām piebalsoja arī zvirbulīši.
Garīgie svētki ar mūžības vērtību – Debesu eņģeļa pavēstītie – Lūkas evaņģēlijā 2:11 – jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā – Kristus, Tas Kungs, tas notika pirms 2025 gadiem! Ar šo brīnišķo notikumu iesākās mūsu Kristus ēra un gadu skaitīšana līdz Viņa Otrai Atnākšanai, kas vairs nav tālu! Mūsu dzīvē kā visi svinību brīži īslaicīgi. Noskan baznīcu zvans, nodziedāta mīļā, jaukā "Klusa nakts, svēta nakts" dziesma ar vārdiem – Jēzus silītē dus. Ko tad vairāk, ar to jau arī pietiek, nākamgad būs tāpat.
Bērniņš ilgi nepalika silītē, ne tādēļ bija atnācis. Lūkas ev. 2:52 – Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Pieaudzis un pēc attiecīgās sagatavošanās viņš turpināja reiz Ēdenes dārzā iesākto glābšanas darbu ar vārdiem: cilvēk, kur tu esi? Atrastais pateicības vietā izteica pārmetumu: tā sieva, ko tu man devi, tā… Arī sievai bija sava aizbildināšanās. Tā tas turpinās līdz šai dienai, bet piekusis Viņš vēl nav.
Atklāsmes grāmata 3:20. Es stāvu jūsu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani. 3:17 atbilde no nama iekšpuses – es esmu bagāts, man ir pārpilnība un man nevajag nenieka!
Svētie raksti ir Debesu Tēva vēstule visu laikmetu cilvēcei un šodien katram no mums personīgi. Ielūkosimies Vecās Derības izcilā pravietojumu Jesajas grāmatā, uzrakstīta 700 gadu pirms brīnišķīgā notikuma Betlēmē. Tās vadmotīvs: iepriecini Manu tautu! To pavēl Tēvs, nosūtot savu Dēlu uz dumpīgo planētu. Jesajas grāmatas 1. nodaļā lasām: Es uzaudzināju bērnus, iecēlu tos godā, bet viņi atkrita no Manis. Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet manai tautai par to nav nekādas izpratnes. Mārtiņš Luters par to izsaucies: Cepuri nost vērša un ēzelīša priekšā! Faktiski – pilnīgs bankrots Radītājam, bet ne Dievam – Jahvem! Nodziedājis savu atraidītās Mīlas dziesmu – 5. nod. – kas tad Man vēl bija ko darīt savā vīna dārzā? Radītājs mīlestībā un žēlastībā uzņemas nāvējoši bīstamo savu bērnu glābēja lomu. Šajā grāmatā parādīts, kā Glābējs – Bērns un vienlaikus Ķēniņš – bērnišķīgā mīlestībā bez vardarbības veido savu garīgo valstību. Jāņa ev. 1:12 – cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam. Pravietotais Glābēja uzdevums Jesaja 61:1-2 ar Jēzus vārdiem apstiprināts Lūkas ev. 4. nod. 16-21: Viņš Nācaretē, savas jaunības pilsētā, sinagogā lasa no Jesajas grāmatas 61:1-2 Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem – gaismu, satriektos palaist vaļā.
Lūkas 4:21 – šodien šis raksts piepildīts, tiek pasludināts Tā Kunga žēlastības gads. No savējiem arī šīs šaubas: vai šis nav Jāzepa dēls. Vēl uzzinājuši, ka Dievs rūpējas arī par nejūdiem, tie kļuva dusmu pilni. Pirmais uzbrukums no savējiem nācaretiešiem Glābējam – izdzinuši Viņu ārā no pilsētas, gribēja to nogāzt no augstas klints (Lūkas 4:29). Atšķirībā no Glābēja, Radītājs cieš morāli, zaudējot savus radījumus, bet personīgi briesmoņiem nav pieejams, jo Viņa valdības tronis – neaizsniedzamos augstumos. Bezdievīgie var Viņam ieriebt, vienīgi nobeidzot tā radīšanas procesu, aizstājot to ar evolūcijas teoriju, kur viss pats no sevis un arī pats par sevi, kur tikai dūrei spēks un izdzīvo stiprākais. Ja nopietni, vai šādā variantā dzīvības pastāvēšana iespējama, nerunājot jau nemaz par morāli. Līdz šim vēl neviens gudrinieks virs zemes dzīvību nav izgudrojis, vienīgi iznīcības ieročus – tos gan papilnam!
Vēsturisks posms: 1961. gada 12. aprīlis. Saulaina pēcpusdiena, brīnumaina vēsts. Daudzas actiņas nemitīgi lūkojās debesīs, lai pamanītu kosmosa kuģi. Kosmonauts Jurijs Gagarins, atgriezies no sava ceļojuma, jūsmīgi stāstīja par redzēto skaisto, zilo planētu Zemi. Kāds no klausītājiem izsmejošā veidā pavaicāja, vai Dievu ir redzējis? Uz to kosmonauts nopietni un prātīgi atbildēja: Dievu neredzēju, jo es tik augstu nelidoju. Par to, ka Varenais Dievs 33,5 gadus dzīvoja uz paša radītās zemes līdzīgs saviem radījumiem – toreiz neiedomājāmies. Viņš neizcēlās ar ārēju skaistumu, bet aicināja pie sevis, visi, kas esat bēdīgi, noskumuši, grūtsirdīgi, nāciet pie Manis. Vēl Viņš lūdza – mīliet viens otru, arī nemīlamos, pat savus ienaidniekus, kā Es jūs mīlu un mīlēšu.
Atklāsmes grāmatas 21. nod. Tas būs pēc Viņa otrās atnākšanas, kura vairs nav tālu. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu, tas ir – no mūsu acīm. Nāves vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis. Šīs grāmatas 1:18. Es biju miris, un redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.
Uzticēsimies savam Glābējam Jēzum Kristum, līdzīgi kā notiesātais jauneklis blakus Viņam pie krusta Golgātā un saņēma atbildi: "Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē." Āmen!
06.02.2026.