Tā var raksturot Madonas pensionāru kopienas tikšanos, atzīmējot Sveču dienu, sauktu arī par Svecaini, Vēja, Govju dienu, Ziemas Māru.
Tikšanos vadīja Beāte Ozoliņa. Viņa bija sameklējusi dažādus ticējumus, vēlējumus par šo dienu, uzrakstījusi uz lapiņām ar izlozes numuriem. Katrs izvilka tās izlozes kārtībā, lasīja, komentēja. Bija jautri un dzejiski.
Jā, mūsu senči šai dienā sanāca kopā, izteica asprātības, pēc ticējumiem zīlēja laikapstākļus, panākumus mīlestībā, cerēja uz pārticību, prieku, laimi.
Dzejnieks Ojārs Vācietis iedvesmas brīdī rakstījis par ledus svecēm, kaķa astes sveci, asnu sveci un aprakstījis, kā kura izskatās, nu humoristiski reālistiski.
Biedrības dziedātāju ansamblis ar iedvesmu dziedāja, tai skaitā dzejnieces Lubejas Antoņinas dzeju. Klausoties dziesmas, katrs to mirkli izjuta citādāk, bet dziļi zemapziņā ierakstītas ilgas pēc tēva mājām. „Tur aiz kalna jābūt Tēva mājām, vēl tik mirklis kumeļam, ko skriet" – tā dziesmas vārdi. Bet vai mājas būs, varbūt sagrautas, izpostītas, bet ilgas tik stipras, ģenētiski kā tautas pastāvēšana.
Par kultūras programmu turpmākiem mēnešiem stāstīja Madonas kultūras centra pārstāve Ināra Cakule. Prāts mulsa no to dažādības!
Biedrības priekšsēdētājs Dzintars Kozulis aicināja izteikt priekšlikumus turpmākam darbam, vēlamām ekskursijām gan uz Latgali, Kurzemi, gan tepat – pa Vidzemi. Dalībnieki to arī darīja, atspoguļojot daudzpusību interesēs.
Noslēgumā – mielasts, sakārtots un sarūpēts. Par to mīļš paldies biedrības domes meitenēm („irbītēm").
Bet mūsu senči ticējuši, ka Sveču dienā jādzer alus un jāēd cūkgaļa.
Uz tikšanos!
06.02.2026.