Reiz es biju karaliene! Tas gan bija diezgan sen, bet būtība no tā nemainās.
Mēs ik nedēļu devāmies uz Ošupes Apšukalnu uz pirti pie tuviem un mīļiem saimniekiem. Tur bija galma galvenā persona vārdā Madis. Viņš cītīgi gaidīja mūs un zināja dienu un stundu, kad mēs atbrauksim, ar to atgādinot saimniekiem nedēļas dienas. Mūsu satikšanās vienmēr bija ļoti sirsnīga. Zolīdi viņš paņēma no rokas pienākušos ciemkukulīti. Vēlāk arī viena no vistiņām Brūnīte iemanījās ar mums sasveicināties savā balstiņā. Kāirr, kāirr! Saņemot arī savu pienākušos kumosiņu. Ceļā vēl pirms mūsu galamērķa kaimiņos dzīvoja vēl kāda ievērojama persona vārdā Kanis. Sākumā mēs viņam nepatikām. Dažreiz atskrēja pie mums dusmīgs, tad aizstāvim nācās dzīt viņu projām. Vēlāk tas mainījās, un arī Kanis draudzīgi apturēja automobili, lai ar mums sasveicinātos.
Galvenais notikums jau sākās, kad karaliene sagatavojās doties pastaigā uz tuvāko mežiņu, un to viņa darīja regulāri. Galminieks Madis tikai to vien gaidīja. Aulekšiem, skaļā balsī brīdinādams, viņš apskrēja lielu apvidu, aizraidot projām visus nelūgtos meža viesus.
Iespējams, piemēram, kāds sienāzītis, pabēdzis malā, izbrīnā vēroja notiekošo, bet, neko ievērojamu nesagaidījis, atsāka savu nodarbošanos. Atpakaļceļā kārtībnieks plašā amplitūdā izošņāja celiņa abas puses, likdams krupīšiem un citiem sīkulīšiem salīst savās aliņās. Sezonas laikā Madītis pamanīja arī, ka karalieni interesē sēnes, tāpēc tām pievērsa savu uzmanību un uzrādīja tās grūtāk pieejamās vietās.
Mājsaimniecībā bija arī kaķenīte, tās pārziņā bija pirts iekštelpa. Sevišķi cītīgi viņa pārbaudīja lāvas apakšrūmi, izložņājot visus kaktiņus. Pārējā laikā sildījās pie kamīna, apsargājot mūsu apģērba gabalus, dažreiz pat uzgūlās uz tiem.
Jā, viss nāk un aiziet tālumā, bet ne vienmēr sākas no gala. Ļoti žēl un sāpīgi, ka savlaicīgi nespējam pamanīt un novērtēt patieso sirsniņu mīlestību, ko mūsu Radītājs ir ielicis arī dzīvnieciņos. Tie spēj tā pa īstam mīlēt un dāvāt to cilvēkiem, kurus satiek. Noskaidrojās, ka šiem "muitniekiem" nemaz nebija vajadzīgi mūsu ar grūtībām sagādātie kauliņi, bet gan mēs paši. Kaimiņu Kanītis vienmēr priecīgi skrēja uz mājām ar saņemto dāvaniņu, lai tikai to parādītu savam saimniekam.
Nemanot un negaidot, pienāca arī atvadu laiks. Tā bija rudenīga, pavēla pievakare. Kā parasti ar Madi devāmies pastaigā, bet tā bija citādāka, krietni apjomīgāka pastaiga, un bija arī mūsu pēdējā. Šoreiz mums pievienojās kaķenīte ar saviem pusaugu bērniņiem. Skats bija brīnišķīgs, jo kaķēni priecīgi sāka lēkāt pa augšu, pa koku zariem. Gaisā pacēlās arī pārsteigtie putniņi, uzvirmojot gaisu no mūsu varenā gājiena. Lūk, šī ir tā gaišā piemiņa bieži vien ar asarām acīs.
Bija vēl arī senāki laiki, kad mūsu zemīte bija cilvēku apdzīvota ar kuplām ģimenēm, tad cieņā gostos (viesos) iešana. Parasti to veica večiņas, tērpušās vārnām līdzīgā apģērbā. Gari, tumši brunči, pāri pelēks pleclakats, zem tā – daudz nesamā! Pirmie ielīksmojās ciema sunīši. Tad lielie prieki bērniņiem. Lielā sabučošanās un rociņu paspiešana, atskaitīšanās, kā kurais paaudzies pa kādu gabaliņu, aizgūtnēm daudz jo daudz jautru piedzīvojumu, vienā reizē pat neizstāstāmu.
Tik tiešām, mēs radīti priekam un laimei, tas rakstīts Bībelē. Ījaba grāmatā 38:7 Dievs Radītājs veidoja zemes pamatus, tad visas rīta zvaigznes, kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja. Zeme radīta arī ar gudrību. Salamana pamācībās 8:22: "Es, gudrība, biju Tā Kunga rīcībā." 8:30-31: "Es biju Viņa palīdze darbos, un man ik dienas bija savs prieks, un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem."
Visas cilvēces lielā traģēdija iesākās ar to, ka pirmais cilvēku pāris Ēdenes dārzā izvēlējās nepaklausīt Radītāja noteikumiem, pakļaujoties viltniekam, ar to nozaudēja zemes pārvaldnieka tiesības, nonākot grēka verdzībā visās turpmākajās cilvēces paaudzēs.
Vēstule romiešiem 8:22 – visa radība cieš līdz ar mums sāpes; 8:19 – tā ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā un tiks atsvabināta no iznīcības. Mums ir dota cerība, kas aizsniedz debesis, gaidot mūsu mīlošo Glābēju atnākam jau otro reizi. Pirmajā atnākšanā – Pestītājam vietas nav, Viņam jāguļ silītē. Cilvēki Viņu nepieņēma, vēl vairāk – savā neprātā ar velnišķīgi viltotām zemes pārvaldnieka tiesībām Ādama un Ievas pēcnācēji pienagloja Viņu krustā Golgātā – tas jau ir Lieldienu notikums. Galvenais no visa galvenā – Viņš augšāmcēlies! Dzīvs mūsu Pestītājs, un līdz ar viņu arī mēs. Āmen!
13.01.2026.