Aizvadītajā gadā „Stars” lasītājus iepazīstināja ar uzņēmīgu, darbīgu un mērķtiecīgu Ošupes pagasta iedzīvotāju RALFU BORMANI, pastāstot par viņa sasniegtajiem mērķiem un lepojoties ar panākumiem. Puisis strādā starptautiskā kompānijā, ikdienā pildot ļoti atbildīgus un svarīgus pienākumus. Neraugoties uz nopietno darbu, Ralfs ir arī jaunietis, kuram rūp sava un citu vienaudžu izaugsme, pašapziņa un iespējas attīstīties.
– Ikdienā cenšos meklēt un turēties pie cilvēkiem, kuri ir ne tikai pieredzējušāki vai gudrāki par viņu, bet arī spēj paplašināt manu redzesloku un palīdz saprast tēmas, kas man šķiet svešas vai par kurām iepriekš maz zināju. Es ļoti labi saprotu vēlmi dzīvot savos „burbuļos", kur neviens mūsu teikto neapgāž un varam justies droši, taču šāda drošība mūs pasargā tikai no sastapšanās ar nezināmo, kas dažkārt var izrādīties par labāko dzīves pavērsienu. Pateicoties cilvēkiem, kurus par spīti savai nedrošībai esmu iepazinis, iemācījos būt pašpārliecinātāks, brīvāk komunicēt, apzināties savas stiprās un vājās puses, kā arī guvis visneiedomājamākās iespējas – ceļot, strādāt, runāt, smieties un raudāt diennaktīm ilgi.
– Parunāsim par jauniešu iespējām Madonā un vietām, aktivitātēm, kas, tavuprāt, viņiem šobrīd ir visnozīmīgākās.
– Lai arī uz savu novadu pašlaik sanāk aizbraukt reti, no pieredzes varu teikt, ka tās ir jau iemīļotās vietas novada vai pagastu centru multifunkcionālajos vai jauniešu centros. Arī mani vidusskolas gadi tika pavadīti neskaitāmos vakaros Degumnieku MFC „13. km", kurā varēju pavisam tuvu vērot, kā notiek gan tādi sarežģīti procesi kā projektu organizēšana un ārējā finansējuma piesaiste, kas izklausās pēc liela briesmoņa, taču patiesībā ir pavisam izdarāmas un pieejamas lietas, gan arī redzēju apkārtējo jauniešu un visas kopienas spēkus. Paldies jāsaka arī „13. km" vadītājai Dacei Kalniņai, kura ikvienam jaunietim ļauj justies brīvi, atrodot tieši to personības šķautni, kuru izmantojot, tam var likt justies noderīgam un nedaudz īpašam.
Ja jauniešiem izdodas nokļūt kādā no jauniešu centriem, tālāk visas foršās aktivitātes veido viņi paši. Cik esmu novērojis, jaunatne pašlaik attīstās tik strauji un neparedzami, ka neviens pieaugušais tam nespēj izsekot līdzi, tāpēc tikai viņi paši ir vislabākais resurss savu interešu attīstībai, un jauniešu centri sniedz nepieciešamos resursus, savukārt jaunatnes darbinieki – padomus, kā to vislabāk izmantot. Šādi jauniešu centri ļauj ikvienam atrast savus domubiedrus, ar kuriem kopā augt un sapņot par kalniem, kurus kopā kādreiz gāzīs. Manuprāt, zemapziņā tas atstāj lielu iespaidu uz to, kā vērojam pasauli ar pieauguša cilvēka acīm.
– Mūsdienu jauniešu ikdienā ir daudz izvēļu un spiediena. Kura vērtība, tavuprāt, šajā laikā ir pati būtiskākā?
– Brīvība. Man ir liels prieks mācīties par mūsu priekštečiem, kas darījuši tik daudz, lai mēs nonāktu mūsdienās, kad ikviens var justies tik brīvs kā vēl nekad. Mūsu paaudzei brīvība nozīmē neielikt sevi noteiktos rāmjos un nenolikt sevi uz „pareizā ceļa". Mēs varam izvēlēties noteiktu mērķi, taču varam to arī mainīt, varam eksperimentēt, bieži kļūdīties, sākt no jauna vai mēģināt ko citu, izvairoties no apkārtējo nosodījuma. Protams, no malas tas var izskatīsies haotiski, dažkārt citi mēdz nodomāt, ka cilvēks ir nomaldījies, taču, manuprāt, tikai ar šādu „ceļojumu" ikviens var atrast savu īsto vietu. Atceroties sevi vidusskolas laikā, manas domas par turpmākajām studijām mainījās katru semestri, pirms iestāšanās universitātē – katru dienu. Man paveicās, ka beigu beigās kaleidoskops sakrita pareizajā formācijā, taču nevaru apgalvot, ka arī es neizmēģināšu jaunu jomu pēc trim, pieciem vai desmit gadiem. Domāju, ka ikvienam ir vieta, kur viņš jūtas piepildīts, tāpēc nav jābaidās no atziņas, ka ar laiku lēmumi vai soļi, kas sperti pagātnē, var vairs neatbilst tam mērķim, kurus izvirzām nākotnei.
– Runājot par jauniešu vidi kopumā – ko tajā redzi kā lielāko ieguvumu un kur, tavuprāt, slēpjas lielākie riski?
– Sasaistot ar iepriekšējo tēmu par brīvību, manuprāt, brīvība ne vienmēr izpaužas individuālismā. Es globalizāciju un sociālo tīklu vietnes redzu kā milzīgu iespēju, ar ko mūsdienu cilvēkiem ir paveicies, jo ikvienam ir iespēja nebūt vientuļam savās interesēs, dzīvesveidā vai ceļā. Internets ir pilns ar dažādām komūnām, kas sākas no milzīgiem adīšanas tehniku forumiem līdz pat visspecifiskāko tauriņu sugu pētnieku blogiem. Arī es esmu daudz mācījies no svešiem cilvēkiem, uzzinājis par tēmām, kuras iepriekš būtu jāmeklē ārvalstu arhīvos. Ikviens var pievienoties kādai grupai, lai kopīgi piedzīvotu sev svarīgus notikumus, kopā mācītos, atpūstos un nejustos viens. Protams, diemžēl līdz ar internetu nāk līdzi arī negatīvais, jo ļoti uztraucos par to, ka jaunieši var nonākt nepareizās komūnās un savu personību vai vērtības balstīt uz „populāro" viedokli vai trendiem, nevis otrādi. Viss, ko es varu ieteikt, ir pirms izvēles izlasīto vai dzirdēto viedokli absorbēt sevī, uzdot jautājumu vai ES tam ticu, vai ES tam piekrītu, nevis vai tas sakrīt ar to, ko dara apkārtējie.
– Stresa un pārslodzes brīžos katram ir savi „glābējzvani". Tev noteikti arī ir kas tāds, kas palīdz atgūt līdzsvaru?
– Mani divi „glābējzvani" stresa situācijās vienmēr ir bijuši mūzika un miegs. Mūzika mani ikdienā pavada gandrīz jebkurā brīdī, kad neiesaistos komunikācijā. Tas man strādā kā brīnumlīdzeklis, jo, kad ir nepieciešams fokuss un paaugstināta enerģija, pietiek ar aktīvu, ātru, jautru mūziku, lai palielinātu produktivitāti. Savukārt pretējā situācijā, kad visa šķiet par daudz, sniedzos pēc lēno dziesmu saraksta. Otrs faktors – miegs – ir neapspriežama vajadzība. Ja kādā brīdī saprotu, ka esmu nonācis pie problēmas, kuru nevaru atrisināt, vai ka ar atlikušajiem spēkiem nepietiek, es vienmēr dodos gulēt. Jāsaka, ka puse no gadījumiem, kas problēmu ir izraisījuši, miega laikā atrisinās paši, savukārt otru pusi no rīta var aplūkot ar pavisam citu skatu, kas bieži vien palīdz.
06.01.2026.