Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā no 19. decembra atvērta jauna izstāde “Piebaldzēna ceļojums”, par godu gleznotāja Jāņa Šūstera 130. dzimšanas dienai.
Dzirdot Jāņa Šūstera vārdu, visticamāk, lielākā daļa iedomāsies "Madonas aborigēnu" (tā viņš pats par sevi allaž sacīja), fotogrāfu un noformētāju, kuram šogad apritētu apaļš 100. Tomēr tieši tāpat sauca viņa krietni vecāko brālēnu – gleznotāju.
J. Šūsters dzimis 1895. gada 3. martā Piebalgas pusē, pie Brežģa kalna – Nēķina muižas "Gambās" (tagad Cēsu novada Taurenes pagastā) Andža un Katrīnas ģimenē. Bija arī māsa Zelma.
Reiz bērnībā viņa puiku aizvedusi uz Mākslas muzeju Rīgā, kur uz viņu lielu iespaidu atstājuši Jaņa Rozentāla darbi. Tas bija uz mūžu, un tā aizsākās viņa garais ceļš uz Madonu. Puisis iestājās privātajā V. Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā. Tālāk sekoja mākslas studijas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterpilī (Sanktpēterburgā), iespējams, lai varētu turpināt studijas tālāk Pēterpils mākslas akadēmijā vai Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Tolaik tas bija daudzu latviešu mākslinieku ceļš uz izglītību. Kā vienu no saviem skolotājiem J. Šūsters esot minējis Nikolaju Rērihu. Vai šis savdabīgais domātājs un gleznotājs (kura izcelšanās saistāma ar Kurzemi) piebaldzēnam tiešām kaut ko pasniedzis vai bija tikai kā izcils paraugs – grūti pateikt. Šajā laikā N. Rērihs bija skolas vadītājs un saskare noteikti abiem bijusi. Kā otru skolotāju minējis izcilo marīnistu Ivanu Aivazovski. Viņiem dzīvē noteikti neizdevās sastapties, jo I. Aivazovskis tad jau bija aizsaulē, bet kā meistars, no kā mācīties, noteikti varēja būt. Izstādē skatāmi vairāki J. Šūstera jūras gleznojumi. Varbūt pirmajā mirklī ar I. Aivazovski saistību var nejust, bet, vērīgāk ielūkojoties, abu gleznotāju darbos, redzams, ka mērķis ir skatītājam nodot tā brīža noskaņu, tikai atšķirīgā gleznošanas manierē.
Lai izvairītos no 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā, jaunais gleznotājs ar vilcienu devies uz Kaukāzu, bet tur tika mobilizēts pretlielinieciskajā A. Kolčaka armijā, pēc tam nonācis Sarkanās armijas gūstā. Latvijā J. Šūsters atgriezies ar degvielas cisternu ešelonu, tūlīt iestājies strēlniekos un cīnījies par Latvijas neatkarību.
Pēc kara gleznotājs palika dzīvot Rīgā, strādāja sākumā Ebreju, tad A. Pumpura 11. pamatskolā par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā veidojas saistība ar Madonu, iespējams tādēļ, ka šeit dzīvoja viņa tēvabrālis, ģērūža (ādu ģērētavas) īpašnieks Andreja Šūsters (fotogrāfa tēvs). J. Šūsters Baloža ielā (tagadējā Raiņa ielā) nolēma būvēt māju. Ar materiāliem viņam palīdzējis Andrejs.
Pēc II pasaules kara, atgriežoties no bēgļu gaitām Kurzemē, turpinājis strādāt A. Pumpura pamatskolā, ievadot savus skolēnus mākslas pasaulē un zēniem pasniedzot mājturību.
Līdz ar aiziešanu pensijā, mākslinieks pārcēlās uz Madonu, gleznoja, piedalījās izstādēs, iesaistījās mākslinieku grupā kopā ar J. Simsonu, I. Jakobi, I. Dzeni, L. Kalniņu, Dz. Līvmani.
Zināms, ka 1977. gadā Madonas muzejā bijusi vērienīga kopizstāde kopā ar viņa skolnieku Jāni Pipuru (interjerists, muzeju ekspozīciju veidotājs). Šīs izstādes katalogu veidojusi vēl viena viņa skolniece, mākslas zinātniece, kas savulaik bija Lazdonas pamatskolas direktore un Madonas rajona izglītības nodaļas inspektore Genoveva Tidomane. Ar vairākiem darbiem 1987. gadā J. Šūsters piedalījies Madonas mākslinieku grupas izstādē.
Nevar spriest par agrīnajiem, studiju laika darbiem, jo tie gājuši bojā Krievijā, bet ir saglabājušies starpkaru laika darbi, vairākums no izstādē redzamajiem radīti 1960.-1980. gados, daļa iepriekš nav bijuši izstādīti.
Jānis Šūsters galvenokārt gleznojis eļļas tehnikā, pārsvarā, īpaši mūža nogalē, – ainavas. Iespējams, materiālu trūkuma dēļ bieži audekls uzvilkts uz kartona, ir stiķējumi, nereti gleznots arī uz otras puses.
Madonas muzeja krājumā ir astoņi darbi, pārējie ir ģimenes īpašums. Tos izstādīšanai sagatavoja brālēna mazmeita, restauratore Liesma Zariņa.
Izstāde būs aplūkojama līdz nākamā gada 15. februārim.
23.12.2025.