Lini ir viena no senākajām lauksaimniecības kultūrām, pati senākā šķiedra. Arheologi neolīta pāļu mītnēs Šveicē konstatējuši apdegušas no linsēklām darinātas pārtikas paliekas, linu auklu un tīklu gabaliņus, bet visvairāk atradumu attiecās uz dzelzs laikmetu, tad jau linus audzēja visā Eiropā līdz Skandināvijai.
Pirmais linu audums parādījās Indijā pirms 9 tūkstošiem gadu. Indiju uzskata par linu dzimteni, otrs variants ir Rietumpersija, no kurienes tie IV-III gadu tūkstotī p. m. ē. nonāca Indijā, Ķīnā, Vidusāzijā, kā arī Babilonā un Ēģiptē, kur no tiem auda ļoti smalkus audumus (pat caur pieciem auduma slāņiem varēja saskatīt cilvēka ķermeni). Senais vēsturnieks Herodots vēstīja par Rodas Atēnas templim dāvāto audumu, kura katrs pavediens sastāvējis no 360 tievākiem pavedieniem. Lieliskus linu audumus auda Kolhidā (Kaukāzā), varbūt argonauti brauca nevis pēc zelta aunādas, bet pēc smalkā auduma noslēpuma. Ēģiptē uzskatīja, ka liniem ir dievišķa izcelšanās, linu drēbes valkāja tikai valdnieki un priesteri, linu lentās balzamējot ietina faraonu. Senā Grieķija un Roma linu kultūru pārņēma no Ēģiptes, par liniem rakstīja IV gs. p. m. ē. rakstnieki. No romiešiem to pārņēma ķelti un galli, no grieķiem – slāvu tautas. Pirms papīra izgudrošanas grāmatas bieži rakstīja uz linu audekla, piemērs – seno etrusku IV gs. p. m. ē. „Linu grāmata". Rietumeiropā linu audumus, sākot ar 1700. g. p. m. ē., ieveda feniķieši. Ap 100. g. p. m. ē. linus jau audzēja galli. Jūlijs Cēzars augstu vērtēja druīdu priesteru valkātās linu drēbes. Imperators Kārlis Lielais veicināja linu izplatību, Brige Beļģijā trīs gadsimtus bija Eiropas linu galvaspilsēta. Linu popularitātes uzplaukums bija renesanses laikā, lietoja gan linu šķiedras, gan linsēklas. XII gs. aušana kļuva par vīriešu nodarbošanos, vērpa joprojām sievietes, XIV gs. dibinājās pirmās audēju cunftes. Luija XIV (XVII-XVIII gs.) pilis rotāja linu tepiķi, karalis valkāja gan linu veļu, gan linu bikses, viņa galminieki centās neatpalikt. XVIII gs. linu lauki aizņēma 300 000 ha. XVIII gs. ar vērpjamo un aužamo mašīnu izgudrošanu Anglijā, rūpnieciskas kokvilnas apstrādes rašanos sākās linu audzēšanas noriets. Plašu noietu guva kokvilna, pēc 1935. gada – arī sintētiskās šķiedras, tomēr pieprasījums pēc linu auduma saglabājās. Linu novākšana un apstrāde bija roku darbs, Napoleons izsludināja miljonu franku vērtu prēmiju par paņēmienu mehāniskai pavedienu iegūšanai. Ideju, veicot veselu apvērsumu audumu ražošanā, realizēja ķīmiķis Ge-Lisaks un mehāniķis Žerārs, gan tikai pēc imperatora nāves. Mūsu dienās linus audzē gan šķiedru ieguvei audumu izgatavošanai, gan arī linsēklu un lineļļas ražošanai.
05.12.2025.