To atklāj Aina Karavaičuka, Bērzaunes pagasta “Upmaļu” saimniece, kam 18. novembris ir dubulti svētki, jo tā ir viņas dzimšanas diena.
– Kā ir svinēt savu dzimšanas dienu Valsts svētkos? – jautāju Ainai.
– Ir tā priekšrocība, ka svētki lielākoties sapulcina ģimeni un paiet radu lokā. Bērni nav nekur izceļojuši, var atbraukt ciemos, ir prieks par trīs mazbērniem. Tradīcija ir vismaz pāris reižu gadā kopā ar mazbērniem aizbraukt uz koncertiem, arī šogad jau biļetes ir sagādātas. Pagājušajā gadā tieši manā dzimšanas dienā bijām Jēkabpilī, fotosalonā, kur savulaik iegādājos fotoaparātu. Kopā ar krustmeitu un viņas vecākiem izbraukumā bijām 14 cilvēki. Uztaisījām bildes, paņēmām līdzi uzkodas, svētkus nosvinējām Jēkabpilī, un tādi brīži paliek atmiņās. Tāpēc ir jāsadomā kas interesantāks, un ideju netrūkst. Bēniņos ir atrodami puķaini, strīpaini, rūtaini aksesuāri, kas izmantoti dreskodam pasākumos. Svētkos jābūt kādam motīvam, – ir pārliecināta 18. novembra jubilāre.
Viņa ir apguvusi agronoma profesiju. Ir mācījusies Bulduru tehnikumā, neklātienē absolvējusi Agronomijas fakultāti LLU. Iegūts arī otrs maģistra diploms sociālajās zinātnēs. Strādājusi padomju saimniecībā "Gaiziņš" par agronomi, bet pēdējos gados darbs saistīts ar grāmatvedību. Dažādos pārbaudījumos tiek noturēts privātais uzņēmums.
SIA "Upmaļi A" ir 2025. gadā nominēto Madonas novada uzņēmumu gada balvas saņēmēju sarakstā, kas izveidoti pirms 30 gadiem.
– Uzņēmums Bērzaunes pagastā nodarbojās ar kokapstrādi, ar taras dēlīšu ražošanu. Sākumā pirkām kokus, visu ražojām paši, pēc tam vienai Rīgas firmai piedāvājām pakalpojumus. Uzņēmums ir mainījies, kopš par darbiniekiem, arī invalīdiem, kas strādāja uz pusslodzi, bija jāmaksā pilns nodokļu spektrs. Arī lauku saimniecībā ir jāpabaro vairs tikai kaķis, ievērots arī jenotsuņa apciemojums, – atklāj Aina.
Kādreiz viņa aizrāvās ar fotografēšanu, fotogrāfijas dažādos konkursos saņēmušas balvas. – Tagad mans hobijs ir mainījies, tas ir dzimtas vēstures pētīšana un ciltskoki. Manas saknes ir Sokolku pagastā. Latgalē ir meklējami ciltskoka zari gan mammas, gan tēva radiem. Sameklētie dati iesniedzas 1740. gada vēsturē, kad parādās arī uzvārds Kāposts. Esmu aizrāvusies senču vēstures meklējumos, pētu senas fotogrāfijas, sazinos pa visiem iespējamajiem kanāliem ar tiem cilvēkiem, kas var sniegt kādas ziņas, – pastāsta Aina Karavaičuka, dzimusi Kāposte. Viņas pārliecība ir, ka daudz varam uzzināt, uzklausot līdzcilvēkus, atceroties mammu un vecmammu stāstus.
14.11.2025.