ZS “Dravnieki” saimnieks Atis Priede Ērgļu pusē dalās pieredzē, kā apmežojis daļu lauksaimniecības zemes, ko neizmantoja.
– Kad ieguvu zemes īpašumu, daudzi un arī es sāku nodarboties ar lopkopību, jo bija ferma. Kad pietrūka lopbarības, pļāvu vietā, kur tagad iestādīts mežs. Tā bija vieta, kur tie, kas cirta mežus, brauca pāri un lielas rises izdangāja. Radās doma, ka slīkšņas un vietas, kur vairāk uzturas ūdens, vajadzētu apmežot, neļaut šai platībai pamazām iet postā. Sapratu, ka šo pļavu nebūs iespējams kopt, jo bija grūtības ar kaimiņiem, un kurš gan gribēs, ka brauc pa viņa zemi. Sameklēju vienkorpusa arklu, sadzinu vagas, sastādīju eglītes, kas tagad jau ir izaugušas 4 metru garumā.
Atis atceras, ka tolaik pieļāvis arī kļūdu, jo mitrajās vietās vajadzēja stādīt melnalksni, varbūt arī bērzu: – Tolaik neizmantoju konsultāciju iespēju, visu darīju pats. Kas ir pats vieglākais? – Kādam paprasīt. Bet izdomāt visu pašam, manuprāt, ir vērtīgāk. Pēc tam ir lielāks gandarījums, un arī ar laiku saproti, ko varēji darīt citādāk.
Man aug mistraudze, kur trīs vagās aug egles, vienā – bērzs, bet bērziņi veidojas žuburaini. Mistraudzes stāda ar domu, ka bērzs pirmais aizies projām, un tajā vietā varēs būt tāds kā treilēšanas ceļš. Pēc 20 gadiem notiks pirmā retināšana eglēm, kad daļu ņems ārā, jo aug par biezu. Tagad jaunie noteikumi ieteic stādīšanu 2,8 m attālumā.
Arī šogad "Dravnieku" saimnieks lauksaimniecības zemē iestādīja eglītes.
– Ezermalā, kur bija neizmantota lauksaimniecības zeme, biju tikai zaudētājs, jo platība ir, bet tā netiek kopta, un man kā īpašniekam tika uzlikta soda nauda. Tā bija diezgan liela, un nevienam soda naudu nepatīk maksāt. Tagad gandrīz visa platība ir apstādīta. Lai varētu šo platību apmežot, bija jāgriežas pašvaldībā un jāprasa atļauja.
Mums, ērglēniešiem, mainījās novadi, jo Ērgļu novads iekļāvās Madonas novadā, tāpēc vērsos Madonas novada pašvaldībā. Pēc saskaņošanas šogad iestādīju jaunu mežu. Pavasarī griezos Pļaviņu stādaudzētavā, kur likvidēšanas procesā notika izpārdošana, arī Kalsnavas kokaudzētavā. Ielecu beidzamajā vilciena vagonā, jo pagājušajā rudenī pasūtīju 6000 stādu. Neticamā kārtā pavasarī ilgi muļļāju, kamēr visu dabūju zemē. Pirku kailsakņu stādus, nevis konteinerstādus, reizēm bērzu stādam bedrīte bija jāierok muklājā, un tam aiziet minūtes, kamēr kārtīgi iestāda. Eglītes iestādīju sausākā vietā, jo nav jēgas stādīt purvā. Darbus veicu saviem spēkiem, pēc tam ir lielāks prieks, kad iecerētais paveikts. Tikai vienu dienu pasaucu palīgā kaimiņus, – pieredzē dalās saimnieks.
Turpinājumā viņš uzsver: – Tajās vietās, kuras nevar apsaimniekot, apmežošana ir risinājums. Jāpielāgojas. Ja var saskaņot ar pašvaldību, jāstāda mežs, bet tas ir rūpīgi jākopj, kamēr kociņi pāraugs zāli. Divas reizes jau gājām mīdīt apkārt šogad stādītajām mazajām eglītēm, kam augums ir ap 30 cm, ko lielā zāle nobeigs; lielās vībotnes novācu ar krūmgriezi. Mums ir ļoti daudz meža kaitnieku, sākot ar egļu astoņzobu mizgrauzi, beidzot ar meža zvēriem. Eglītes naktī bija apciemojušas arī mežacūkas, atradu izrautus stādiņus, pat sāku domāt, ka neesmu tos iestādījis, bet zvēru pēdas norādīja vainīgos. Uzdarbojas arī visi pārnadži, kas ir meža īpašnieku nervu bendētāji. Piemēram, stirnām, briežiem patīk nokost un palaist nagus, alnim ir tendence nolauzt pašu galotnīti, vēl ir arī bebrs, kas pirmās eglītes, ko iestādīju purvainā vietā, appludināja. To vietā laikam stādīšu melnalksni.
Tagad ar Mežu konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) palīdzību gatavoju projektu jaunaudžu kopšanai, ļoti noder vecākās speciālistes Mairitas Bondares padomi. Ja projektu apstiprinās, par saņemto atbalstu bojāto kociņu vietā stādīšu jaunus. Esmu iestājies arī biedrībā "Vidzemes augstienes meži". Uzskatu, ka nekad nav par vēlu mācīties, tāpēc braukāju uz meža īpašnieku semināriem, ko rīko sadarbībā ar MKPC. Vērtīgi ir meža semināri, kur var skatīties, kā cilvēki kopj mežu, mācīties ekoloģiju, uzzināt par meža bilanci jeb grāmatvedību un citu.
Atis Priede dalās atziņā: – Agrāk mēdza teikt, ka govs ir vaļaspriekam. Tagad mana pārliecība ir, ka mežs ir "krājkase". Agrāk egles sasniedza ciršanu pēc 70 gadiem, tagad jau lēš, ka ap 50 gadiem varētu cirst. No meža kādu labumu gūs mazbērni, kam vienam ir gadiņš, otram – pieci gadi. Man vismaz ir, ko darīt, jo esmu devies pensijā. Govis vairs neturam, punktu pielika zemā samaksa par itkā bezšķiras pienu. Brīvo zemi iznomāju ganībām tiem, kas audzē gaļas lopus.
Viņš dalās pārliecībā: – Mežs kalpos kā mantojums. Nedrīkstu pieļaut, ka zemi varētu pārdot. Nesaprotu, kā uzzina, ka man ir mežs un zeme, reizēm zvana sveši cilvēki un prasa, vai nevēlos īpašumu pārdot. Atbildu, ka neiegādājos zemi, lai to tālāk pārdotu.
MEŽA ATTĪSTĪBAS FONDS
07.11.2025.