Rīgu kā pilsētu izveidoja Ziemeļvācijas tirgotāji, līdz ar viņiem pilsētā XV gadsimtā ienāca arī baznīcu torņu gaiļi.
Modrības simbols gailis pārredz apkārtni un vienmēr ir gatavs brīdināt par draudošām briesmām. Rīgas, lielas ostas pilsētas, labklājība bija atkarīga no laikapstākļiem, vēja virziena, tādēļ gailis pildīja arī vēja rādītāja funkcijas. Leģenda min, ka tam viens sāns bijis zeltīts, bet otrs melns – krasta vējā kuģi nevarēja ienākt Daugavā, ja gailis pilsētai rādīja melno sānu. Gaiļi joprojām rotā četru Rīgas baznīcu – Doma baznīcas, Svētā Pētera baznīcas, Svētā Jēkaba katedrāles un Svētā Jāņa baznīcas – torņus. Senākais, arī augstākais ir Pēterbaznīcas gailis, kas uz pilsētu noraugās no lepnā 123 m augstuma. Svētā Pētera baznīca pirmo reizi rakstos minēta 1209. gadā, bet pilnībā to pabeidza tikai pēc 282 gadiem, 1491. gadā torņa smailē uzliekot gaili. Pirmais zināmais gailis tornī nostāvēja 85 gadus, līdz spēcīga vētra to salieca, un nācās to no torņa noņemt. Nākamo gaili smailē uzlika 1577. gadā, bet jau pēc trīs mēnešiem spēcīga vētra to ar visu stieni nogāza zemē. Jaunu gaili smaile ieguva nākamajā gadā, tā kājas bija mazliet ieplestas, it kā gailis soļotu; to, stipri bojātu, noņēma pēc 73 gadiem. 1651. gadā uzstādīja jau ceturto, ļoti lielu un apzeltītu gaili. Skaistuli 1659. gadā spēcīga novembra vētra agri no rīta norāva no stieņa un iesvieda baznīcas pagalmā. Piektā gaiļa mūžs bija īss – šoreiz 1666. gadā marta vētra sagāza visu torni, tas uzkrita Rīgas rātskunga Eberharda Vitena namam, drupās aprokot 8 cilvēkus. Sestais gailis atjaunotajā smailē uzkāpa 1690. gadā, Zviedrijas karalis Kārlis XI torņa apjumšanai dāvāja 50 birkavu vara. 1721. gadā baznīcā iespēra zibens, tā aizdegās un visa izdega, gāja bojā arhitekta Ruperta Bindenšū krāšņais tornis, tolaik augstākā (136 m) koka konstrukcija Eiropā. Baznīcas atjaunošanu sāka nekavējoties, bet atjaunotais gailis tornī (arī celts bez nevienas naglas) parādījās tikai 1746. gadā. Namdaris Johans Vilberns, uzlicis gaili smailē, sēžot tam mugurā, izdzēris glāzi vīna un to nometis zemē – cik lauskās glāze saplīsīs, tik simtu gadu tornis stāvēs. Glāze iekritusi pie baznīcas piebrauktā siena vezumā, no tā izveļoties, tai tikai nolūzusi kājiņa. Un tiešām – tornis nenostāvēja ne divus simtus gadu, 1941. gada 29. jūnijā, padomju armijai atkāpjoties no Rīgas, tornis aizdegās un sabruka. To atjaunoja pēc 29 gadiem, un arhitekts Pēteris Saulītis 1970. gada 21. augustā, tieši savā sešdesmitajā dzimšanas dienā, sēžot nu jau septītā gaiļa mugurā, nometa izdzertu kristāla šampanieša glāzi. Tā nokrita uz baznīcas jumta un saplīsa sīkās lauskās…
07.11.2025.