(Turpinājums no 21. oktobra)
Ar dienišķo uzturu vācu laikā klājās grūti. Tirdzniecībā ieviesa pārtikas un citu preču kartītes. Ar ģenerālkomisāra 1941. gada 24. oktobra rīkojumu pilnpienu drīkstēja izsniegt tikai zīdaiņiem, bērniem un slimnīcām. Pārējie iedzīvotāji varēja dabūt pirkt tikai vājpienu. Mētrienas pagasta vecākais Pēteris Lācis 1943. gada 20. novembrī ziņoja Madonas apriņķa vecākajam, ka vājpiens iedzīvotājiem — neražotājiem, kādi bija arī skolotāji, tiks izsniegts pusotrs litrs nedēļā. No 1942. gada aprīļa ieviesa uz kartītēm nedēļā šādas pārtikas produktu devas — normālpatērētājiem, gramos: gaļa — 250, taukvielas — 180, maize — 1700, cukurs — 150, kafijas surogāts — 80. Smaga darba strādniekiem produktu devas bija augstākas. Sviests 1943. gada sākumā izzuda un to aizstāja ar gaļu.
Ar iztiku vieglāk tika cauri lauksaimnieki – ražotāji. Liels iztrūkums pastāvēja grādīgo dzērienu ziņā. Piemēram, Cesvaines aizsargu nodaļas priekšnieks 1944. gada martā lūdza apriņķa vecāko: – Sakarā ar nodaļas rīkoto O. Kalpaka piemiņas vakaru, kad reizē paredzēta arī teātra izrāde, laipni lūdzu piešķirt aktieru vakariņām dažus litrus degvīna. Piešķīra trīs litrus. Savukārt Madonas pilsētas tautskolas pārzinim Kārlim Gaujēnam piešķirti pieci litri degvīna „skolas saimniecisko lietu kārtošanai". Jānim Antēnam arī nācās kārtot saimnieciskās lietas. Kāds tad bija vācu laika šņabis? To grāmatā „Pliks rakstnieks laikmetu vējos" uzskatāmi raksturo Andrejs Skailis (1927-2012): „Tas bija vācu trīsdesmitdivgrādīgais šņabulis, ko tauta pamatoti sauca par miroņūdeni. Zemie grādi nebija vienīgā miroņūdens nelaime. Pēc norīšanas kaklā palika savāda, salkana piegarša, turklāt pudeles stikls pēc izdzeršanas iekšpusē pārvilkās ar bālganu miglu. Lauku papiņi, kuri zināja pilnīgi visu, miglas rašanās iemeslu izskaidroja vienkārši – friči miroņūdeni taisa no zāģu skaidām un vecām pazolēm, tur tā vaina! Lai posts būtu vēl lielāks, visi pie pretīgā miroņūdens nemaz netika, to deva vienīgi piena, gaļas, kartupeļu un citu produktu piegādātājiem."
Līdzās skolotāja sūtībai, Jānim Antēnam piemita vēl viens aicinājums – darboties kultūras laukā, vadīt dziesmu ansambļus, būt par kora diriģentu, teātra izrāžu režisoru. Vācu okupācijas laiks arī kultūras dzīvē iezīmējās ar vairākiem ierobežojumiem. Sakarā ar karadarbību, kad frontē lija cīnītāju asinis un bieži parādījās sēru vēstis, tika aizliegti Vislatvijas kultūras sarīkojumi, bet tie varēja notikt novados. Ražas novākšanas laikā vispār nedrīkstēja notikt jebkādi sarīkojumi. Latvijā kultūras ziņā rosīgs bija 1943. gads. 27. jūnijā Vidzemes vīru kori pulcējās Jāņa parkā Smiltenē. Svētkos, bez ērglēniešiem, no Madonas novada piedalījās arī Jāņa Antēna vadītais Mētrienas pagasta vīru koris, grāmatā „Dziesmotais novads" raksta Jānis Bērziņš. Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir izlasāms dokuments, ka Mētrienas koris pošas uz Rīgas lauku novada dziesmu svētkiem, kuri notiks Rīgā 1943. gada 11. jūlijā, veltīti 1. dziesmu svētku atcerei. Diriģents Jānis Antēns jau laikus ziņo Madonas apriņķa vecākajam koristu vārdus, un no kādām dzelzceļa stacijām viņi dosies uz Rīgu.
1944. gada 5. augustā Mētrienā ienāca Sarkanā armija. Sākās padomju okupācija, jaunā vara Jāni Antēnu atzina par pieņemamu skolas direktora amatā. Sākot no 1945./46. mācību gada, pārskati par Madonas apriņķa skolām rodami Cēsu Valsts zonālajā arhīvā. Tajos dominē statistika. Skaitļus, kas raksturo Mētrienas nepilno vidusskolu (vēlāk pārdēvētu par septiņgadīgo skolu), iesniedzis skolas direktors Jānis Antēns. Un tā uzzinām, ka 1945./46. mācību gadā Mētrienas skolā zināšanu apguvi sāka 189 skolēni, 72 no viņiem dzīvoja internātā. Skolotāji bija septiņi: Jānis Antēns, Vilma Antēna, Rita Eihentāle, Jānis Gailītis, Ernests Krastiņš, Kristīne Vīksniņa, Aleksandra Zvaigzne. Jānis Gailītis (1922-2017) skolotāja gaitas uzsāka vēlāk par citiem, jo, kā latviešu leģionārs, viņš noteiktu laiku pavadīja karagūstekņu nometnē pie Maskavas. Viņa dzimtā puse ir Lubejas pagasts. Otrs skolotājs, kas mētrieniešiem palicis atmiņā ar savu stingrību, bija Voldemārs Briedis, kura ģimenē Mētrienas „Grantiņu" mājās piedzima nākamais dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949-2020). Pēc Antēna uzaicinājuma 1945. gadā par skolotāju sāka strādāt mētrieniete Aleksandra Zvaigzne (1915-1979), kurai kopš bērnības interesēja literatūra un mūzika. Vēlāk viņa pārcēlās uz Ļaudonu, kur 1965. gadā izpelnījās Nopelniem bagātās skolotājas godu, sekmīgi vadīja Ļaudonas dziedātāju kori.
Pēckara gados laikrakstā „Madonas Arājs" Jānis Antēns vairākkārt uzteikts par labu darbu Mētrienas skolas vadīšanā, aktivitāti pagasta sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Mētrienas pašdarbnieki ar panākumiem piedalījās koru un teātra izrāžu skatēs Madonā. Starp citu, 1948. gada Madonas apriņķa dziesmusvētkos, apvienotais Ļaudonas-Sāvienas-Mētrienas koris Jāņa Antēna vadībā, balvā saņēma Goda rakstu.
Jānis Antēns Mētrienā nodibināja ģimeni. Par viņa dzīvesbiedri kļuva bijusī Ļaudonas skolotāja Vilma Lauva. 1945. gada 5. februārī pasaulē nāca viņu dēls Normunds Antēns – nākamais filozofs, daudzu filozofijas, vēstures un citu humanitāra satura grāmatu tulkotājs un vadošais redaktors izdevniecībā „Zvaigzne", rediģējis filozofisko darbu sēriju „Avots". Diemžēl Normunds pāragri aizsaukts mūžībā, 1993. gada 21. novembrī, apbedīts Rūjienas kapsētā.
Dzīvē nekas nestāv uz vietas, un visu lietu galvenais izkārtotājs šaisaulē ap 1947./48. mācību gadu aizveda Jāni Antēnu uz Sāvienas septiņklasīgo pamatskolu pildīt tur direktora pienākumus, bet skolotājs Voldemārs Briedis ap šo laiku no Sāvienas ieradās Mētrienā.
28.10.2025.