Rotu māksliniece KRISTĪNE JAPIŅA jau gadiem veido smalkus, no sīkpērlītēm darinātus darbus, kas pārsteidz ar vieglumu un krāsu saskaņu. Viņas brošas un krelles top klusumā, pacietīgi, ar prieku un mīlestību pret katru detaļu.
Kristīnei patīk viss, kas mirdz – spīdumi sniegā, gaismas atspulgi ūdenī, arī pērlīšu maigais ritms starp pirkstiem. Katra darinātā rota ir kā mazs brīnums, kurā savijas pacietība, radošums un iekšējs miers. Pērļošana nav tikai roku darbs – tā ir meditācija, kas sakārto domas un dāvā mieru.
– Mans tētis ir dzimis Varakļānu novadā, ja nemaldos Pastaros. Precīzu vietu nezinu, tētis jau pirms divdesmit pieciem gadiem devās tai saulē, un nav neviena, kas varētu to apliecināt, jo arī pārējo ģimenes locekļu mūsu vidū vairs nav. Man bija liela vēlēšanās vienkārši tāpat aizbraukt uz Varakļāniem ciemos, apskatīt tos. Tieši tajā laikā Varakļānos bija apskatāma Tekstilmākslas asociācijas gobelēnu izstāde. Asociācijas vadītāja bija ieminējusies Varakļānu novadpētniecības muzeja direktorei par manām skaistajām rotiņām, kuru izstādes jau bijušas izvietotas vairākās vietās Latvijā. Sazinājos ar Varakļānu muzeja direktori, izstāstīju, ka labprāt gribu izrādīt savas rotiņas šai pusē. Izstādes iekārtošanas dienā pirmo reizi biju sava tēva novadā, – sarunu iesāk Kristīne Japiņa.
Kristīnei kopš bērnības patikuši, kā viņa saka, dažādi spīgulīši – bumbulīši eglītē, spīdumi sniegā, ūdenī, akmentiņos. Bērnībā Kristīnei bijusi grāmata krievu valodā ar ļoti skaistām bildēm – par Meksiku, karnevālu. Bildēs kādai sievietei galvā redzams milzīgs kronis, darināts no sīkpērlītēm, un Kristīne šīs bildes dēļ grāmatu šķirstījusi simtiem reižu, ikreiz skatoties tieši uz šo kroni.
– Esmu vienmēr nēsājusi daudz rotu – krelles, gredzenus. Staigāju gluži kā tāda eglīte „apkārusies". Nopirku akmentiņus, savēru sevi pati krelles, bet nepatika aizdare, un tad es sāku apgūt rotu darināšanas pamatus, līdz viss pēkšņi „aizgāja" gluži automātiski. Vienā brīdī, atverot to pašu grāmatu par Meksiku, sapratu, ka esmu uztaisījusi tādu pašu kroni, kā redzamajai sievietei galvā, tikai citās krāsās. Bērnībā, kad pie radiem braucām kartupeļus talkā lasīt, dārzā atradu mazu sudraba karotīti. Četrdesmit gadus tā visu laiku ceļojusi man līdzi, un es pat nevarēju saprast, kam gan man tā vajadzīga? Kad sāku pērļot, uzzināju, ka vislabāk pērlītes lasīt ar karotīti, jo tās ir mazas un daudz. Un šai mazajai karotītei atradies īstais pielietojums – tagad tā man ir pērlīšu lasīšanas karotīte.
Kristīne apguvusi freeform tehniku Maskavā, tā nākusi no senajiem francūžiem, tad aizceļojusi līdz Amerikai. Šajā tehnikā agrāk tapuši bērnu vainagi, pušķi un citas lietas. Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas Akadēmijas tekstilmākslas katedru. Kristīnes mīļākais darinājums ir brošiņas, bet auskari un kaklarotas – mazāk. Viņai mīļākās ir lapiņu un spalviņu formas, un tieši tajās visbiežāk brošiņas top. Kristīnei šķiet, ka tās visvieglāk dejo pa dzīvi.
– Man patīk visas krāsas, bet neizdodas darbiņi, kuros ir sarkanā un oranžā krāsa. Labprāt strādāju ar zaļu, zilu, baltu, melnu un bēšajiem toņiem. Sākot izgatavot sīkpērlīšu darbiņu, uzreiz var just, vai tas sanāks vai nesanāks. Sarkanās krāsas darbiņi ir vienīgie, ko pārtaisu, kombinēju sarkano ar citiem toņiem, – skaidro Kristīne.
Pajautāju Kristīnei, vai arī viņa ir starp tiem radošajiem cilvēkiem, kuri iedvesmu un idejas saviem darbiem smeļas internetā atrodamajā plašajā piedāvājumā. Uz to Kristīne atbild – internets ir labs palīgs dažādu tehniku apgūšanai. Tieši tīmeklī viņa iemācījās tehniku, kādā veidot gredzenus.
– Esmu iegādājusies dažādus akmentiņus un, kad vēlos sākt jaunu darbu, apskatu, kas mani tajā brīdī vairāk uzrunā, kas patīk, pielasu klāt pērlītes, kas labi saietu kopā. Vienu brīdi veidoju tikai lapiņas, tad gliemezīšus. Jebkuru lietu sākot, internets labs iedvesmai, bet tad, kad cilvēks jau māk savu lietu darīt, vairs nevajag internetu. Var iedvesmoties jaunu krāsu kombinācijām, bieži sanāk ģeniāli krāsu salikumi.
Man pērļošana ir meditācija, kas pilnībā „izsit" no ikdienas ritma. Kad ir nogurums, nekas nesanāk, nepatīk, viss ir apnicis, paņemot rokās pērlītes, atkal paliek labi, lietas nostājas savās vietās. Lai veidotu šādus darbiņus, nevajag speciālu aparatūru, īpašus rīkus, un rezultātā sanāk pat ļoti meditatīvs pasākums. Vilcienā sēžot, esmu tamborējusi pērlīšu krelles, ik pa laikam pa logu skatoties. Šī mierpilnā nodarbošanās sakārto prātu un domas, – atzīst Kristīne Japiņa.
Skaistos sīkpērlīšu darinājumus interesenti var apskatīt Varakļānu novadpētniecības muzejā. Kristīnes darbu izstāde būs aplūkojama līdz novembra vidum.
24.10.2025.