Ēdiens ir viena no spilgtākajām pasaules kultūras izpausmēm — tas stāsta par tautu vēsturi, tradīcijām un dzīvesveidu. Katram reģionam ir savi raksturīgie produkti, gatavošanas paņēmieni un garšas nianses, kas veido unikālu kulināro pieredzi. Ceļojot caur dažādu zemju virtuvēm, iespējams ne tikai izgaršot dažādību uz šķīvja, bet arī iepazīt citu tautu stāstus un pasaules redzējumu.
Rihards Janmers Praulienas pagasta jauniešus meistarklases laikā veda kulinārā piedzīvojumā cauri Āzijas un Meksikas virtuves noslēpumiem. No aromātiskas burbuļtējas līdz pikantām kesadiljām.
Savulaik, pametot ģimenes ligzdu un dodoties studēt uz universitāti, Rihards nopietnāk pievērsās ēst gatavošanai.
– Ģimenei, īpaši tētim, vienmēr ir ļoti paticis gatavot. Arī es sāku eksperimentēt un secināju, ka nesanāk nemaz tik slikti. Atminos, ka pirmie bija siera pīrādziņi. Tie gan sanāca ļoti cieti. Mīkla nebija kārtīgi uzrūgusi, – atceras Rihards. – Laika gaitā iepazinu cilvēkus no dažādām kultūrām, kas iedvesmoja mani gatavot ēdienus, ko ikdienā neesmu baudījis. Protams, joprojām garšo ierastās karbonādes un kotletes, bet, esot kopā ar draugiem vai rīkojot kādas aktivitātes, vienmēr ir interesanti iepazīstināt cilvēkus ar mazāk ierastiem ēdieniem. Manuprāt, ēdiens ir kā tilts starp kultūrām un valodām. To nevar izteikt vārdos, bet ar garšām.
Idejas un iedvesmu jaunām garšām Rihards Janmers rod gan ceļojot, gan meklējot receptes arī internetā.
– Ļoti patīk ceļot. Apmeklējot dažādas valstis, esmu iepazinis jaunas receptes. Reizēm gadās, ka iepazīstu garšu, izmēģinu, bet man tomēr gribas pagatavot citādāk. Mēģinu, mainu, līdz izdodas tas, ko esmu vēlējies. Piemēram, rīspapīra rullīšos liek garneles, bet tās var aizvietot ar plucinātu cūkgaļu, likt tofu, marinētas sēnes. Tā ir brīva izpausme. Esmu pamanījis, ka man labāk patīk, ja nav oriģināli kā konkrētā valstī. Šīs garšas vēlos papildināt ar latvisko, piemēram, siltumnīcas gurķiem. Savulaik profesoram uzcepu ābolu pīrāgu. Viņš aizvēra acis un pateica, ka garšojot kā vecmāmiņas cepts. Tas sasildīja manu sirdi, un es sapratu, ka man patīk gatavot citiem. Tiesa, pavārs es nevarētu būt, – uzskata Rihards. – Tā sāku palēnām meklēt, iepazīt un sapratu, cik daudz ir bagātīgu garšu. Ieraugot ko jaunu, vienmēr domāju, kā to potenciāli varētu pārvērst citādākā ēdienā. Pašam ļoti patīk arī Ķīnas ēdieni. Gatavoju ķīniešu tvaicētās maizītes, bet izmantoju dažādus alternatīvos variantus. Patīk pētīt arī vegāno un veģetāro virtuvi. Saprotu, ka tur ir daudz interesantu lietu, ko izmantot.
Rihards ne tikai gatavo, bet labprāt arī pats izaudzē dārzeņus.
– Pats audzēju dārzeņus un augļus. Patīk eksperimentēt un audzēt to, ko ome iepriekš nav audzējusi. Piemēram, okras – amerikāņu tipa piparus, kurus pārgriežot uz pusēm, iztek želeja. Tie sautējumus padara želatīnveida. Tāpat audzēju persikus, kivi u. c. Tie šogad aug īpaši labi. Lai gan šogad laikapstākļu ietekmē daudzviet ir slikta raža, – atzīst Rihards.
Vadot meistarklasi bērnu un jauniešu centrā "Epicentrs", Rihards bija izvēlējies trīs dažādus ēdienus – vasaras rullīšus, kas nāk no vjetnamiešu virtuves, kesadiljas, kas tradicionālas meksikāņu virtuvei, un burbuļtēju no Taivānas virtuves.
Zinot, cik ļoti latvieši pieturas pie tradicionālām un pārbaudītām vērtībā, Rihards iezīmē cilvēku attieksmi pret citu tautu virtuvi: – Jau šobrīd daudzi gatavo dažādus ēdienus, piemēram, vrapus un burito, papildina tos ar malto gaļu, dārzeņiem. Cilvēkiem lēnām tādi ēdieni iepatīkas, īpaši patīk bērniem. Domājot par šo meistarklasi, likās interesanti parādīt, kā uzkodas tiek gatavotas Meksikā. Kesadiljas ir ceptas, piepildītas ar sieru, kas izkūst. Savukārt salīdzinot ar pavasara rullīšiem, kuri tiek fritēti, vasaras rullīšus ēd svaigus, līdz ar to tie ir veselīgāki. Runājot par burbuļtēju, tā nāk no Taivānas. Tur tējas kultūra ir nozīmīga. Sākotnēji no tapiokas cietes tur tika taisīti pudiņi. Izdomāja, ka pudiņam var pievienot tēju un pienu, radot pirmo burbuļtēju. Šobrīd šī tēja ir kļuvusi ļoti populāra. Tomēr es atzīstu tikai oriģinālo burbuļtēju, nevis tās, kurām pievienotas krāsvielas. Gatavojot burbuļtēju, nedaudz izbaudījām arī Japānas un Anglijas garšu, jo melnā tēja tika atvesta no turienes. Pats esmu veidojis tapiokas bumbiņas, bet tas ir laikietilpīgs process un aizņem divas dienas. Reizēm tomēr nevajag sarežģīt lietas, bet nopirkt gatavu. Burbuļtēja un burito ir populārāki, savukārt rullīši vēl nav tik pazīstami. Pozitīvi, ka cilvēki interesējas, pamazām iepazīst, kā var izmantot rīspapīru. Gatavojām arī dažādas mērcītes. Viena no tām bija ar zemesriekstu sviestu. Pirmā asociācija – tā ir salda mērce, bet iemācījāmies, ka to var pagatavot sāļu un ēst kopā ar gaļu. Patiesībā zemesriekstu sviestam ir tik liels potenciāls, par kuru cilvēki pat nenojauš. Izmantojot šo mērci, paveras pavisam citāda garšu buķete! Zemesriekstu sviesta mērce nāk no Indonēzijas un Vjetnamas reģiona.
Taujājot, cik pieejami ir produkti, kas raksturīgi citu valstu virtuvēm, Rihards pastāsta: – Produkti ir viegli pieejami. Tos var atrast gan lielveikalos, gan specializētajos veikalos. Tiesa, lielākoties tādi veikali ir Rīgā. Citu kultūru garšas arvien plašāk pieejamas arī Latvijā. Esmu novērojis, ka lielāka interese ir jauniešiem, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki apmeklē specializētos veikalus un atklāj jaunu pasauli.
19.09.2025.