Madoniete Gaisma Gurska šovasar absolvēja Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti pamatstudiju programmā. Tālāk sekos rezidentūra, bet nākotnē Gaisma sevi redz kā medicīnas speciālistu, kurš palīdz neapskaužamās situācijās nonākušiem cilvēkiem, pasniedzot roku un izvelkot viņus no bezdibeņa. Lai gan labu speciālistu trūkst visās valstīs, Gaisma ir savas Tēvzemes patriote un vēlas palikt un strādāt Latvijā.
– Lēmums par studiju uzsākšanu RSU netika pieņemts uzreiz, jo esmu daudzšķautņaina personība. Manas intereses sniedzas no humanitārās jomas līdz eksaktajai. Tomēr mans prāts vairāk strādā eksaktajā ievirzē, tāpēc vidusskolas laikā izvēlējos eksakto zinātņu novirzienu un vidusskolas beigu posmā attīstījās izteikta dilemma starp fiziku un bioloģiju. Domāju ilgi, līdz nolēmu par labu medicīnas studijām ar domu, ka tur spēšu sevi attīstīt vispusīgāk – kā humanitāri, tā eksakti. Tas šķita vispareizākais solis turpmākajā nākotnes ceļā. Grūti izdalīt posmus, kuri būtu bijuši vieglāki vai grūtāki, interesantāki, jo pati studiju pieredze bija piesātināta un pat pārsātināta ar dažnedažādām emocijām, piedzīvojumiem, arī pārdzīvojumiem. Šajā kontekstā noteikti jāpiemin kovida laiks, jo tas ietekmēja mūs visus, izmainot ne tikai mūsu dzīves ritmu, bet arī kaut ko mūsos pašos. Tolaik es nesen biju kļuvusi par medicīnas studenti, sāku aprast ar vidi – kā universitātē, tā vispārīgi Rīgā, jo nesen biju izvākusies no vecāku mājām un pārcēlusies uz galvaspilsētu. Sāku aprast arī ar studiju biedriem jeb kā es viņus saucu – cīņu biedriem. Ņemot vērā, ka studijas ir ļoti smagas dažādos aspektos, noteikti jāmin teiciens: „Dalīta bēda ir pusbēda". Studējot kopā, šī studiju programma šķita izturama. Šķiet, ka vēl vakar rakstījām kolokviju par centrālo nervu sistēmu un bija pulksten 20 vakarā, visi sēdējām anatomikumā, un pēkšķi ienāca sieviete, kura paziņoja, ka šī ir pēdējā diena, kurā anatomikums būs atvērts, un no rītdienas to slēgs. Sākotnēji tas bija ieplānots uz aptuveni mēnesi, bet šis mēnesis ieilga uz pāris gadiem. Standarta studiju formāts atgriezās tikai ceturtā studiju gada sākumā. Šķita, ka viss ir „iegājis atpakaļ sliedēs". Divarpus kovida gadi noteikti bija ārkārtīgi izaicinoši. No vienas puses studēt attālināti ir mazliet vieglāk, tāpēc ka dienā divas līdz četras stundas jāpieslēdzas studijām, bet pārējā laikā var darīt, ko grib. Bet no otras puses – ja esi slikts laika plānotājs – tas ir ļoti sarežģīti. Visās universitātēs prasme iemācīties plānot savu laiku ir vitāli svarīga, sevišķi medicīnā. Apgūstamo materiālu apjoms ir ļoti liels, tas jāiemācās konkrētā laika periodā, ir grūti to izdarīt. Bieži vien mēs pārvērtējam savas spējas, – nopietni stāsta Gaisma.
Lai gan kovids izjauca studiju darbu grupiņas, bija iespēja sazināties Zoom, tomēr tas nebija tas pats, kas atbalsts un fiziska klātesamība. Dienas beigās tik un tā nepameta sajūta, ka esi viens, pamests un ne ar ko nespēj tikt galā. Atgriežoties atpakaļ normālajā ritmā, šķita, ka atkal var uzelpot. To visu Gaisma atceras kā vērtīgu pieredzi, kas ļāva augt individuāli, spēcinot personību, un pierādīt, ka kaut ko spējam paveikt arī vieni paši. Lai gan medicīna ir izteikts komandas darbs, arī individuālās prasmes jāattīsta.
– Kopš bērnības man šķita, ka ārsti ir tik gudri un viszinoši, un kā gan viņi var pieļaut kļūdas? Ejot cauri dažādiem studiju kursiem, sapratu, ka pilnībā visu atcerēties nav iespējams. Un, pat ja būtu, dzīvē nekad nekas nebūs kā grāmatā. Zinātne attīstās, tas, kas nav zināms tagad, būs zināms pēc divdesmit gadiem. Neviens pacients nebūs ar mieru dzirdēt, ka ārsts nezina to vai vēl nav izpētīts tas. Katram cilvēkam ir tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi un tiesības saņemt atbildes, un emocionālais slogs, ko uzliek stereotipu pilnais skats uz ārstiem, brīžiem ir ļoti smagi nesams. Biju ļoti fokusēta uz pamatstudiju programmu, tāpēc bieži sevi pārslogoju. Katru semestri bija eksāmenu laiks, kur jāpierāda zināšanas, jāprezentē sevi Latvijā labi zināmu docētāju un profesoru priekšā. Pēc šādiem maksimāli sevi izsmeļošiem periodiem vienmēr bija jūtama „izdegšana". Studiju ritms bija ļoti straujš, brīžiem pat nepanesams. Un te man jāpasakās savai ģimenei, kas bija lielākais atbalsts, draugiem un kursabiedriem, kuri, redzot mani ikdienā, manīja, ka nejūtu robežas. Ja man ir kāds mērķis, sasniegšu to par jebkuru cenu. Esmu pateicīga apkārtējiem, kuri piefiksēja brīžus, kuros man bija nepieciešama atelpa no turpmākās karjeras veidošanas un „izrāva" mani no studiju rutīnas, liekot uz mirkli atpūsties, lai varu turpināt kvalitatīvi apgūt zināšanas, – teic Gaisma.
Ceturtajā studiju gadā jauniete iestājās tautas deju ansamblī „Ačkups", nodejojot tajā divas sezonas, un turpināja koklēt Madonas novada kultūras centra kokļu ansamblī „Rasa". Tas ļāva atgūt visas cilvēciskās iezīmes un atcerēties, kas Gaisma patiesībā ir.
– Praktiskās ievirzes manis izvēlētajā studiju programmā paredzētas no trešā gada, un pēc tā norisinās māsu prakse divu nedēļu garumā. Savukārt no ceturtā gada studiju formāts mainās uz cikla veida studijām – attiecīgās specialitātes organizē studiju ciklu konkrētās slimnīcās, kuras atrodas dažādos reģionos. Tā kā ne visi pacienti labprāt pieņem, ka viņus izmeklē studenti, praktiskās iemaņas individuāli attīstīt nevarēja daudz un pie katra pacienta nācās doties nelielās grupiņās. Sestais studiju gads sastāv no trim praksēm – terapeitiskās, ķirurģiskās un brīvās izvēles. Divas prakses obligāti jāīsteno ģimenes ārsta praksē, lai mēs gūtu vispārīgu iespaidu par medicīnu un tās sistēmu kopumā. Sestais gads bija visnoderīgākais, jo visos iepriekšējos gados uzkrātās zināšanas varēja pielietot praktiski. Un tā bija vērtīga pieredze turpmākajai dzīvei. Studiju laikā esmu ļoti mainījusies, kļuvusi par spēcīgāku cilvēku, jo, fokusējoties uz maziem solīšiem, ir iespējams sasniegt lielas lietas. Jūtos tā, ka esmu spējīga paveikt jebko. Man joprojām piemīt daudzpusība, tā nekur nav pazudusi – mācoties fokusējos uz daudzpusīgu attīstību, lai beigu beigās varētu pieņemt pareizo lēmumu par konkrēto specializāciju un pēc tālākās mācību apguves kļūtu par sertificētu ārsti. Šobrīd esmu dilemmas priekšā, un neko konkrētāk, kā vien to, ka nākotnē vēlos kļūt par labu ārsti, vēl pateikt nevaru. Taču par to daudz neuztraucos, jo medicīnā neviens bez darba nepaliek. Jāpaskatās, kā liktenis izspēlēs savas kārtis, un noteikti jāieklausās sirdsbalsī, jo medicīna nav karjera, bet dzīvesveids, un ir jārēķinās ar to, ka specializācija, ko izvēlēšos, būs tas, ar ko nodarbošos principā visu atlikušo mūžu. Negribu pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, lai vēlāk bez nožēlas varu teikt, ka esmu izvēlējusies īsto dzīves aicinājumu, – nosvērti teic Gaisma.
Topošajiem medicīnas studentiem viņa atgādina – medicīna ir aicinājums, un pamatstudiju programma ir pirmais solis ārkārtīgi garā ceļā un saistības uz mūžu. Taču Gaisma negrib nevienu iebiedēt un aicina sekot tam, ko saka sirds, nevis spiestā kārtā paļauties uz argumentu: „Tu pelnīsi daudz."
22.07.2025.