Šo svētdien, 13. jūlijā, Madonas novads XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājienā dosies kā pirmais. Kāpēc mūsu delegācijai piešķirts tāds gods?
Novadpētnieks Jānis Bērziņš, pētot vēstures arhīvus, pirmais pamanīja Madonas novadam ļoti būtisku patiesību, ko iekļāva savā grāmatā "Dziesmotais novads". Vēlāk atrastos faktus par skolu jaunatnes dziesmu svētku šūpuli, kas likts mūsu pusē, novērtēja un sāka daudzināt arī citi.
Vēsturiskais ieskats
Kā apliecina Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne un Haralda Medņa "Dziesmusvētku skolas" vadītāja Santa Jaujeniece, vēsture latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijā ir būtisks iedvesmas avots, kas stiprina svētku identitāti un saikni ar mūsu tautas kultūras mantojumu. 1864. gada 17. maijā pirmā latviešu dziesmu diena Dikļu mācītājmuižā kļuva par Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku aizsākumu. Līdzīgi vēsturisko sakņu izcelšana ir nozīmīga arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku kustībā, kuras pirmsākumi meklējami Madonas novadā. 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē notika Pirmie latviešu skolēnu jeb, kā tajā laikā sauca, bērnu dziedāšanas svētki, kuros piedalījās ap 200 skolēniem no piecām Lazdonas draudzes skolām. Svētku dalībnieki pulcējās Lazdonas luterāņu baznīcā, dziedāja un piedalījās kopīgās aktivitātēs. Katram korim izsniedza īpašu karogu, un dalībnieki devās divus ar pusi kilometrus garā svinīgā gājienā uz Rožu birzi Praulienas pagasta "Mācītājmuižā", kur notika dziedāšana un rotaļas. Šis pasākums bija pirmais apzinātais un mērķtiecīgi organizētais bērnu dziedāšanas svētku notikums Latvijā. Svētki bija iedvesmojošs atspēriena punkts turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam, kur kopīgā dziedāšana ir kā nezūdoša pašizpausme.
Par pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem Lazdonā 2024. gadā ir uzņemta arī dokumentālā mācību filma "Dziesmu avoti. 1866".
Gājiena vizuālais noformējums
Madonas novada delegācija gājienā ienāks kā dzīva tautasdziesma – dzimusi no pļavas zieda, ganu stabulītes skaņas un ģimenes tuvuma. Vizuāli izmantotās krāsas: balta – bērnības tīrības un gaismas simbols; zaļa – dabas, mežu un piederības zīme; sudraba – avota ūdens mirdzums un gaismas atspulgs. Dalībniekiem ap plaukstu būs aplikts rombveida spogulītis – kā pirmo nošu pierakstu forma, sidraba birzs lapa, gaismas spuldzīte. Tāds pašatklāsmes un dziesmas sākotnes simbols ar vēstījumu: "Arī es esmu dziesmas avots".
Mūsu delegācijas noformējumā izmantoti arī mākslinieka Ivara Mailīša veidotie trīs telpiskie objekti: Ērģeles, Dziesmu avoti, Sidraba birzs.
Ērģeļu simbolika
Kā skaidro Ivars Mailītis, ērģeles simbolizē ne vien skaņas varenību un garīgumu, bet arī latviešu tautas harmoniskās domāšanas pirmsākumus, kas ielika pamatus koru kultūrai un nācijas apziņai. Šo ceļu ievadīja mācītājs Johans Lēberehts Ēregots Punšelis, kurš 1816. gadā sāka darbu Liezēres draudzē un kļuva par vienu no pirmajiem latviešu dziedāšanas kustības celmlaužiem. 1839. gadā viņš sastādīja korāļu grāmatu "Evaņģēliskā korāļu grāmata, saskaņota ar Krievijas Baltijas provinču vācu, latviešu un igauņu dziesmu grāmatām", kas kalpoja par mācību līdzekli Jāņa Cimzes skolotāju seminārā, kur mācījās arī tie, kas vēlāk kļuva par Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku organizētājiem. Tieši no šīs grāmatas tika mācīta četrbalsīga dziedāšana un ērģeļu spēle. Punšelis, izprotot latviešu, igauņu un vācu skaņu pasaules un muzikālās tradīcijas savdabību, salika tautu balsis harmonijā, kas ne tikai bagātināja garīgo dzīvi, bet arī iededza valstiskuma un vienotības ideju. Katra balss ar savu dvēseles skanējumu, tembru ieguva vietu kopējā dziesmā – līdzīgi kā katra cilvēka vērtība sabiedrībā. Ar korāļu grāmatas palīdzību tika radīta kopīga dziedāšanas valoda, un tā kļuva par pamatu latviešu koru tradīcijai. Vidzemē līdz tam katra draudze dziedāja citādāk, Punšeļa grāmata radīja nepieciešamo vienotību. Šī vienotība atvēra ceļu draudžu koriem un vēlāk – arī tautasdziesmu četrbalsīgai apdarei, kam bija izšķiroša nozīme 1873. gada I Vispārējo latviešu dziesmu svētku tapšanā. Punšeļa devumu augstu novērtējis mūziķis Andrejs Jurjāns, uzsverot, ka Punšeļa sabalsojumi bijuši būtisks pamats pirmajām tautasdziesmu apdarēm. Tādējādi Punšeļa mantojums kļuva par dziedāšanas skolu visai tautai. Ērģeles šajā kontekstā kļūst par simbolu – tās nav tikai instruments, bet tilts, kas savieno garīgo, muzikālo un sabiedrisko pieredzi, ceļot nācijas identitāti caur skaņu un harmoniju.
Dziesmu avoti jeb kultūrkarte
Viss sākas no cilvēka. No dedzīga skolotāja, kas redz dziesmas spēku kā ceļu uz cilvēka un tautas gara augšupeju. 1866. gadā Lazdonas draudzē mācītājs Rūdolfs Guleke un skolotājs Kārlis Pētersons organizēja Pirmos bērnu dziedāšanas svētkus, aicinot dziedāt un būt kopā. Šī kopā dziedāšana uzrunāja atsaucīgus skolēnus. Viņi tajā meklēja skaistumu, saskaņu un prieku. Dziesma priecē un ceļ arī klausītājus, vecākus un līdzcilvēkus.
Svarīga vienmēr ir arī vieta – Praulienas pagasta "Mācītājmuiža", Rožu birzs un Lazdonas luterāņu baznīca. Tie nav tikai fona elementi. Tie ļauj dziesmai dzimt. Tā ir vide, kur garīgums, daba un cilvēks saplūst un rodas kas lielāks par katru atsevišķi – kopkoris, kopēja pieredze, kopiena.
Bērni aug. No skolēnu balsīm izveidojas kori. Kori pārtop dziedāšanas biedrībās, kas kļūst par pamatu Vispārējo dziesmu svētku idejai. 1873. gadā Rīgā notiek Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki.
Caur tautasdziesmām un to apdarēm, caur grāmatu "Dziesmu rota" un Cimzes semināru, caur mācītājiem, skolotājiem un kultūras darbiniekiem dziesmu ceļš kļūst par tautas ceļu. Tauta, kas dzied. Tauta, kas domā. Tauta, kas top.
Un dziesmu avoti joprojām plūst brīvā Latvijā. Tie sapulcējas kultūrkartē, kur dziesmas izcelsme nav tikai laiks un vieta, tā ir vērtību plūsma, kas ar mūsu zemi Latviju savieno bērnus, skolotājus, klausītājus.
Sidraba birzs
Sidraba birzs ir kā simbols tautas augšanai – no bērna balss līdz vienotai, dziedošai kopībai. Vieta un sajūta, kur katrs tiecas uz gaismu, aug kopā ar citiem un kļūst par daļu no kopīgā.
Kā teicis mākslinieks Ivars Mailītis: "Lai katrs asns tiektos pret sauli un debesīm un augtu kā spirgta birzs, un nobriestu kā spēcīgs mežs."
Birzs simbols aicina atjaunot izpratni par kultūras saknēm kā pamatu identitātei un kopienas izaugsmei. Skolotājs, kas iedvesmo. Skolēns, kas apzinās savas saknes. Ģimene, kas dzied kopā. Tie ir mūsu šodienas uzdevumi – ne tikai tradīcija, bet arī personiskā izvēle.
Kultūrizglītība šodien nav tikai zināšanu nodošana – tā ir vērtību izkopšana. Tā māca dzirdēt, saprast, cienīt, radīt kopā. Tā dod bērnam iespēju augt kā asnam Sidraba birzī.
Valsts stiprums rodas nevis spēkā, bet saskaņā. Dziesma vienā valodā – gan muzikāli, gan ētiski – vieno. Sidraba birzs ir vieta, kur māksla, daba un cilvēks kļūst par vienu veselumu. Tā ir senču dāvana un mūsu nākotnes uzdevums. Ikviens bērns, ģimene, skola vai kultūras centrs var kļūt par birzs stādiņu, kas izaug par dziedošu, daudzbalsīgu mežu – stipru un brīvu nāciju.
11.07.2025.