(Turpinājums no 8. jūlija laikraksta)
Jāteic, ka Ķīnā manis uzrunātie cilvēki metro, taksometros, muzejos, kafejnīcās vai uz ielas reti, reti kurš saprata vai atbildēja angļu valodā, varētu teikt — gandrīz neviens.
Komunikācijai viņi bez vilcināšanās tālrunī ieslēdz tulkotāju, pasaka savu frāzi, tālruni pavērš pret mani, lai noklausos tulkojumu angļu valodā un atbildu, ko viņiem tālrunis iztulko ķīniešu valodā. Jā, tā tur komunicēja vai visi manis uzrunātie. Seulā un Japānā vairāk runāja angļu valodā, bet arī labprāt izmantoja tehnoloģijas – tulkotāju. Tāpat kā reiz, ceļojot pa ASV, bija problēmas saprast angļu valodu, jo tā bija atšķirīga Maiami, Ņujorkā un Čikāgā, tāpat arī šeit, Āzijā, ir ļoti jāieklausās, lai saprastu, ko angļu valodā kafejnīcā vai metro saka ķīniete, indietis vai filipīniete. Tāpēc atziņa pēc šī brauciena ir tāda, ka angļu valodas zināšanas nav šķērslis, lai ceļotu vienatnē. Vietējie (gan jauns oficiants, gan sirms taksists), redzot, ka esi ārzemnieks, uzreiz ieslēdz tulkošanas programmu mobilajā tālrunī. Un vēl jāņem vērā, ka Google aplikācijas Ķīnā gandrīz vai nav pieejamas. Arī man bija uzinstalētas un noderēja dažādas ķīniešu aplikācijas – vilcienu, taksometru, tulkošanas.
Kas pārsteidza visvairāk
Ķīnā pārsteidza jau minētā tehnoloģiju lietošana, norēķināšanās sistēma – viņi kafejnīcās, metro, muzejos norēķinās, izmantojot vienu karti. Sapratu, ka tā ir tāda kā ID karte, kurai pievienots bankas konts. Ērti, bet reizē lika aizdomāties par to, kā tiek līdzsvarotas šīs ērtības ar privātumu un kontroli. Līdzīgi bija Kazahstānā – pat uz perona pērkot ūdeni vai tirgū pie tantiņas ābolus -, norēķināšanās notika ar tālruni, noskenējot QR kodu. Pat ielu muzikantam bija savs QR kods gadījumā, ja ziedotājam nav skaidras naudas.
Ēdienkarte un smaržas
Ielidojot Pekinas lidostā, mani apņēma karstu nūdeļu zupas smarža, tāda pati kā roltonu zupu. Un šī smarža mani pavadīja četras dienas un naktis, kamēr biju Ķīnā. Gandrīz vai visu ceļojuma laiku ēdu ēdienu, kuram sastāvu varēju tikai nojaust. Kaut ko varēju iztulkot, bet arī tulkotājs nevarēja latviešu valodā piedāvāt saprotamus vārdus. Pozitīvi bija tas, ka tas viss bija ēdams. Jāteic, ka neesmu Āzijas virtuves cienītāja, jā, daudz ko nogaršoju, izņemot uz irbulīšiem uzdurtus grauzdētus kukainīšus, bet vai pēc katra ēdiena arvien vairāk ilgojos pēc mūsu vai vismaz Eiropas virtuves. Reiz kādā viesnīcas brokastu galdā pamanīju nedaudz siera un šķiņķa, tad biju priecīga, jo beidzot ēdu to, ko zināju. Bija dienas, kad gāju pusdienot Makdonaldā – tik ļoti gribējās kaut ko vairāk saprotamu.
Tiekam uzraudzīti visi
Ķīnā pārsteidzošs bija Ķīnas mūris, kas, izrādās, nemaz nav redzams no kosmosa! Ar acīm centos aptvert pasaulē lielāko laukumu – Tiaņaņmeņa laukumu, kur pozē bērni ar uzsietu sarkanu kaklautu, roku paceļ salutējot, un teju visiem rokās ir Ķīnas karodziņš. Saullēktā piedalījos karoga pacelšanas ceremonijā un pārliecinājos, ka drošības dienesta darbinieks seko ik uz soļa, un pēc tam, kad pāris teikumus par savu ceļojumu biju pārrunājusi ar žurnālistiem no Izraēlas un atteikusi viņiem interviju, pārbaudīja un nofotografēja manu pasi, jo "biju mēģinājusi sarunāties ar ārvalstu žurnālistiem". Lieki piebilst, ka vēl pāris dienas jutos stīva un šokēta un jutu, ka tieku novērota, līdz izlidoju uz Seulu, kur atkal sajutos brīvi.
Arī biznesa un naudas pasaule
Savukārt Šanhaja nav par vēsturi, bet ir par biznesu, naudu, nakts izklaidēm un debesskrāpjiem. Pretēji tam, ko redzēju Pekinā.
Pie Sjiaņas pilsētas iespaidīga bija Terakota armija ar tūkstošiem māla figūru, pat līdz sīkākajai detaļai atainojot senā ķīniešu karavīra formu, stāju un pat sejas vaibstus. To, ko reiz skolā stāstīja vēstures skolotāja, to pēc 40 gadiem redzēju savām acīm.
Pavasara šarms
Laikapstākļi bija tik labvēlīgi, ka jau Seulas parkos baudīju sakuru ziedēšanu. Tik daudz ziedošu ķiršu vienkopus vēl nebiju baudījusi, sēžot uz paklājiņa zem kokiem un baudot nūdeļu zupu, turot rokās mazu karotīti un irbulīšus. Tās būs emocijas, kurās atgriezīšos, kad rudens tumšajos vakaros vēlēšos vēlreiz sajust gaišu skaistumu.
Interesanti, ka arī Tokijā ziedēja ķirši, zālīte bija zaļa, bet, nokļūstot Saporo, dažās vietās bija manāms sniegs, bet vēl ne vēsts no pumpuriem vai ķiršu ziediem. Tāpēc, ja ir plānots brauciens baudīt ziedošos ķiršus Japānā, tad, sekojot līdzi speciāli izveidotajām ziedēšanas kartēm, ceļojumu var sākt no Japānas dienvidiem.
Jaunības kults un portrets
Biju lasījusi, ka Dienvidkorejā gan sievietēm, gan vīriešiem ir izteikta vēlme saglabāt jaunību, tāpēc ir ierastas sejas plastiskās operācijas. Kad staigāju pa Seulu, pārsteidza medicīnas iestāžu skaits un vai katrs otrais korejietis dažādā vecumā izskatījās ar porcelānam līdzīgu sejas ādu.
Savāda sajūta Dienvidkorejā pārņēma, piebraucot Ziemeļkorejas robežai un savām acīm pirmo reizi mastā redzot tās valsts karogu. Fiziski biju tik tuvu, tomēr sajūtās – tāla un sveša valsts, par kuru interesējos vien pēdējā pusgada laikā, skatoties dokumentālus video un iztēlojoties, kā tur varētu būt. Piemēram, par speciāliem tīrīšanas līdzekļiem, kas paredzēti valsts vadītāja portreta tīrīšanai. Portretam ir jābūt katrā mājā goda vietā un speciāli norīkotas personas ierodas pārbaudīt, vai portrets tiek kopts pietiekami labi. Interesanti, ka šeit, pierobežā, arī kara draudu apstākļos, iedzīvotāji nevis gaužas un sēž patvertnēs, bet ar pragmatismu turpina dzīvot, pelnīt naudu, apkalpo zinātkāros tūristus. Atrodoties šajā zonā, ik pa laikam tālrunī saņēmu brīdinājumu no Dienvidkorejas par iespējamiem draudiem. Šīs ziņas mani turēja emocionālā spriedzē un atgādināja par nestabilitāti reģionā un to, cik miers var būt trausls un pārejošs.
(Turpinājums sekos)
11.07.2025.