Ir ziedi, kas zied dārzos — smaržīgi, vējam un bitēm tīkami, un ir arī ziedi, kas uzzied virtuvē mākoņa vieglumā. Brīžos, kad daba, dārza smaržas, krāsas un formas pārtop mākslas darbā, ziedi neplaukst no pumpura, bet gan no sapņa, iztēles un zefīra. Dzelzavietes DACES SIECIŅAS dārzu rotā divi simti karalisku, cēlu, košu un smaržīgu peoniju, un, kad to ziedēšanas sezona beidzas, priecēt turpina saldie ziedi. No gaisīgā zefīra top hortenzijas, rozes un peonijas pasakaini skaistās kompozīcijās. Dace liek ziediem ziedēt otrreiz — uz svētku galda un pušķos, kuros saldums savijas ar skaistumu.
– Mācīties veidot zefīra ziedus sāku martā un oficiāli to daru kopš 10. jūnija. Sapnis par to dzima pirms diviem gadiem, bet tolaik dzīvoju Vācijā un mitrā klimata dēļ nebija iespējams to darīt. Man ziedi patīk kopš bērnības, dārzā zied gandrīz divi simti peoniju, pirms pieciem gadiem sāku audzēt lilijas. Atceros, kā 9. klasē, skatoties uz lauku tortēm un to skaistajiem dekoriem, prātoju, ka arī gribu iemācīties tik skaistus ziedus veidot. Tehnikumā iestājos, bet, protams, tur iemācīja tikai pamatus, nevis to, kā garnēt. Biju ļoti vīlusies. Par laimi mūsdienās ir pieejams internets – pašmācības ceļā skatījos ukraiņu un krievu meiteņu pamācības, kuras arī veido zefīra ziedus. Sāku ar vārīto olbaltumu līdz sapratu, ka man nepatīk cept, bet radīt skaistumu. Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs – veidot zefīra ziedu pušķus, kompozīcijas. Viss, ko izmantoju, ir simtprocentīgi dabīgs, arī krāsvielas. Sameklēju, kā no Ukrainas var pasūtīt dabīgās krāsvielas, taču tas ir dārgs prieks. Lai sāktu šādu nodarbošanos, vajadzīgi daudzi simti eiro, sevišķi, ja vajag dabīgās krāsas. Muita, deklarācijas un viss pārējais prasa finanses, – stāsta Dace Sieciņa.
Tiem, kas grib iemācīties veidot zefīra ziedus, jāsāk ar sviesta krēmu vai olbaltumu, jo agars divu līdz trīs minūšu laikā jau sastingst. Dace joprojām mācās atrast un izveidot pareizos, īstos krāsu salikumus. Visbiežāk Dace saņem lūgumus izveidot kompozīcijas no spilgti rozā toņiem, arī viņai pašai patīk rozā toņu gammas un zilganie toņi. Otrs padoms, ko zefīru meistare dod, ir rēķināšanās ar lielu laika patēriņu, jo darbs ar zefīru ir laikietilpīgs. Ātrākais, kad zefīrus var pagatavot, ir divas dienas, jo tiem jānobriest, mitrums nedrīkst „iznākt" ārā. Pušķu pamats jāizveido pašrocīgi, papīrs jāapliek – tas arī prasa savu laiku, nemaz nerunājot par kompozīcijas izvietošanu. Un kur vēl zefīra ziedu gatavošana un apsmidzināšana ar krāsu! Nākamreiz, kad Dace veiks pasūtījumus, viņa jau ieplānojusi iegādāties vēl dažādas krāsas, lai varētu pati sajaukt daudz vairāk sev tīkamu toņu.
– Lai zefīrs nesacietētu, pievienoju glikozes sīrupu. Daudzi saka, ka mani zefīri nemaz nav tik saldi; tas pateicoties noskatītai receptei. Esmu priecīga, ka cilvēki mani ātri pamanīja – faktiski nedēļas laikā. Vasarā atliek maz laika zefīriem, jo daudz darba prasa puķu dārzi, bet tik un tā mēģinu visu apvienot. Rosoties virtuvē, jābūt labai omai – tad arī produkts izdosies. Kad garnēju tortes un veidoju zefīrus, visi zina, ka skaļajiem trokšņiem jānoplok, lai varu ieslēgt meditatīvu mūziku, tad mierīgā nodabā ar mūziku fonā varu nodoties iztēlei. Nesen tapa kompozīcija ar beciņām, kas saliktas mīlīgā somiņā. Tās pamatā ir sapildīts putuplasts, un zefīri tiek uzdurti uz koka irbulīšiem. Es sevi jau saucu par zefīru floristu, man patīk veidot dzīvīgas kompozīcijas. Pārbaudu, cik tālu spēju aiziet sarežģītības pakāpē, man nepatīk viss vienkāršais.
Kā top zefīri? Katliņā ieleju dabīgo ābolu sulu, ieberu tajā agaru un cukuru, arī glikozes sīrupu. Ar mikseri saputoju olas baltumu un mazliet vaniļas; sīrupu karsēju apmēram sešas minūtes, tad leju masu klāt olbaltumam. Sakuļu un ātri sāku veidot ziedus; masa jātur siltumā, pašās beigās, kad ziedi gatavi, nopūšu tos ar krāsu. Lai zefīrus ilgāk uzglabātu, tos droši var ievietot ledusskapī – līdz pat divām nedēļām. Bet, lai ar tiem našķētos pēc ilgāka laika, daži izmēģina arī uzglabāšanu saldētavā, – teic Dace.
04.07.2025.