Vēja parki sabiedrībā izraisa dažādas reakcijas — daļa tajos saskata iespēju zaļākai nākotnei un vietējai ekonomikai, citi raizējas par „metāla monstru” ietekmi uz ainavu, vidi un dzīves kvalitāti. Iniciatīvu portālā „Manabalss.lv” gada sākumā iesniegta iniciatīva, kas mudina ierobežot vēja parku būvniecību pie cilvēku mājām un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, aicina Saeimu izstrādāt un pieņemt tādu regulējumu, kas apturētu jebkādas vēja elektrostacijas projektēšanas un būvniecības ieceres Latvijas Republikas teritorijā. Esat par vai pret vēja parkiem? Jautāju Madonas novada domes deputātam, dabas draugam Mārim Oltem un Madonas novada domes priekšsēdētāja vietniekam Aigaram Šķēlam.
Daudz risku
– Saka, ka vēja enerģiju ražot būs lētāk, bet tur tas joks, ka enerģijas tirgū katrs jaunais tās ražošanas veids no mūsu kabatas tiek finansēts; cilvēki to ir uzķēruši. Sanāk, ka maksāsim par sapostītu ainavu. Kāda ir vibrāciju ietekme? Mūs grib apvest ap stūri, viss jaunais ir nezināms un netiek dotas iespējas atkāpties. Ir daudz potenciālo, nezināmo risku, bažu, un mani ļoti skumdina veids, kādā mums tiek piedāvāts vai likts gribēt vēja enerģiju. Jo dziļāk raksies, jo lielākus brīnumus dabūs dzirdēt. Mēs īsti nezinām, kas tas ir; ar mums nav runāts, skaidrots. Zinām tikai, ka tūlīt būs, ka ir atļauja, ka ir tādi un šādi noteikumi. Nav saprotams ļaunums un pat labums no tā. Ir jārunā ar cilvēkiem, nevis jāmēģina viņiem šos projektus uzmaukt galvā kā zeķi. Tā nedrīkst rīkoties, – norāda Māris Olte.
Jāpiekāpjas neērtībām
– Gan kā amatpersona, gan cilvēks no sabiedrības vidus kategoriski pret neesmu. Ja gribam būt energoneatkarīgi un saražot elektrību tik daudz, cik to patiešām vajag, neizmantojot termoelektrostacijas, vajag piekāpties neērtībām. Regulējums diezgan stingri nosaka to, kur vēja turbīnas drīkst un kur nedrīkst atrasties. Nevar tā būt, ka gribam būt energoneatkarīgi, bet lai citi visu izdara mūsu vietā – ka tikai tālāk no mūsu pagalma. Ja runājam par zaļo kursu, ar ko arī es tīri praktiski saskaros, strādājot savā saimnieciskajā darbībā – zemnieku saimniecībā – un arī atsevišķos pašvaldības projektos, kaut kur jābūt sabalansētai robežai starp dabas daudzveidību, saudzēšanu un ekonomiski aktīvo cilvēku interesēm. Brīžiem man šķiet, ka vairs negribam neko ražot, bet gribam tikai dabu, putnus, zvērus. Brauksim uz ārzemēm vai Rīgu, uzvilksim savus linu kankarus un priecēsim tūristus. Negribētu gluži tādu laiku piedzīvot, – teic Aigars Šķēls.
20.06.2025.