Pārtikas cenas kāpj, komunālie maksājumi pieaug, un daudziem iedzīvotājiem ikdiena kļūst par arvien smagāku pārbaudījumu. Dzīves dārdzība skar visus — pensionārus, vientuļos vecākus, ģimenes ar bērniem un pat tos, kuri līdz šim uzskatīja sevi par finansiāli stabiliem.
Šajā situācijā sociālais dienests kļūst ne tikai par vietu, kur meklēt atbalstu, bet arī par spoguli sabiedrības vajadzībām un problēmām. Kā mainās palīdzības lūgumi, cik plašs ir atbalsta klāsts un kas visvairāk trūkst – par to sarunājāmies ar ILZI FĀRNESTI, Madonas novada Sociālā dienesta vadītāju.
– Kā Sociālā dienesta skatījumā dzīves dārdzības pieaugums ietekmē iedzīvotājus? Kuras iedzīvotāju grupas cieš visvairāk?
– Runājot par pieaugošo dzīves dārdzību, jāuzsver, ka ar šo gadu ir palielināts garantētais minimālais ienākums. Atskatoties uz aizvadīto gadu, jāsaka, ka klientu skaits mums nav būtiski pieaudzis, un tas liecina, ka daudzi ir raduši iespēju iztiku sev nodrošināt. Cenu kāpumu izjūt ikviens. Pieaug degvielas un pārtikas cenas, aug komunālie maksājumi. Dzīves dārdzība vairāk asociējas ar pamatvajadzībām (pārtika, mājoklis), tāpat to nosaka arī katra cilvēka ienākumu līmenis, vajadzības un prioritātes. Katram tas ir individuāli. Sociālā dienesta klientiem sniedzam atbalstu atbilstoši normatīvajiem aktiem.
Ņemot vērā situāciju un pieaugošo dzīves dārdzību, cieš visas iedzīvotāju grupas. Vispirms gribu minēt bērnus un sasaistīt problēmas tieši ar veselības jomu. Kā piemēru nosaukšu zobārstu. Diemžēl valsts līmenī nav sakārtots, lai bērns līdz astoņpadsmit gadu vecumam varētu saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. Kādas iespējas ir Madonas novadā? Jautājums ir atklāts. Otrs piemērs ir jauniešu mentālā veselība. Arī šajā jomā ir nepieciešami speciālisti, kuru mums uz vietas nav. Veselība ir prioritāte, un speciālisti tomēr nepieciešami uzreiz. Cik ģimenes ir spējīgas apmeklēt speciālistus ārpus novada robežām, gaidīt garās rindās un apmaksāt pakalpojumus?
Nākamā iedzīvotāju grupa, kas būtiski izjūt pieaugošo dārdzību, ir bezdarbnieki pirmspensijas vecumā. Ne visi darba devēji ir gatavi ņemt šos cilvēkus darbā, īpaši, ja nav nepieciešamās specialitātes.
Nedrīkst aizmirst arī seniorus, kuri ir pensionējušies, bet darba stāžs nav pietiekams. Daudziem ir sociālais nodrošinājuma pabalsts vai minimālā pensija. Tā neiztur nevienu kritiku, ko nosaka minimālais iztikas minimums.
– Kā mainījusies cilvēku lūgumu būtība?
– Atbalsts tiek sniegts, lai nodrošinātu pamatvajadzības. Tāpat tiek sniegta palīdzība krīzes situācijās. Lūgumi ir saistīti ar medicīnas pakalpojumiem un zobārstniecību. Madonas novada saistošajos noteikumos nav iekļauts atbalsts zobārstniecības pakalpojumiem. Tai pašā laikā uzsvēršu, ka Madonas novadā iespēju ir daudz. Lielu atbalstu sniedz novada pašvaldība, bet sava artava jādod arī katram iedzīvotājam pašam.
– Kāda veida palīdzība šobrīd ir pieejama iedzīvotājiem?
– Trūcīgās mājsaimniecības ienākumu slieksnis, kā noteikts Ministru kabineta noteikumos, pirmajai personai ir 377 eiro, bet katrai nākamajai – 264 eiro. Savukārt maznodrošinātai mājsaimniecībai attiecīgi pirmajai personai ir 453 eiro, katrai nākamajai – 317 eiro. Cilvēki, kuri ir reģistrējušies kā bezdarbnieki un kuriem nav ienākumu, saņem garantēto iztikas minimumu pamatvajadzību nodrošināšanai. Pirmajai personai pabalsts ir 166 eiro, katrai nākamajai – 116 eiro.
Viens no pamata sociālās palīdzības pabalstiem ir mājokļa pabalsts. Tas ietver elektrību, īri, ūdeni, telefonu, gāzes balonu, cieto kurināmo, internetu.
Sociālajā dienestā var saņemt atbalstu veselības jomā. Trūcīga persona gadā var saņemt 150 eiro atbalstu, bet maznodrošināta – 200 eiro.
Palīdzība tiek sniegta izglītības jomā. Trūcīga ģimene, kurā aug bērns un mācās novada teritorijā, reizi gadā saņem 90 eiro, bet maznodrošinātie – 60 eiro.
Cilvēki, kas nonākuši krīzes situācijā (vētra, ugunsgrēks utt.) var pieteikties krīzes pabalstam, kas ir valstī noteikto divu mēnešalgu apmērā. Krīzes situācija var būt arī risinot kādu sociālo gadījumu, tad pabalsta apmērs ir viena minimālā mēnešalga.
Plašs ir pašvaldības iniciatīvas pabalstu klāsts: piedzimšanas pabalsts, sveicam dzīves apaļajās jubilejās, ir apbedīšanas pabalsts. Tāpat pabalsts ir politiski represētām personām, Černobiļas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Veselības pabalstus var saņemt Černobiļas avārijas seku likvidēšanas un Barikāžu dalībnieki. Pabalsts tiek izmaksāts daudzbērnu ģimenēm.
Ir obligātie pabalsti, kurus saņem pilngadību sasnieguši bāreņi. Ir gan vienreizējs pabalsts patstāvīgas dzīves uzsākšanai, gan ikmēneša izdevumiem, mīkstā inventāra iegādei. Maksājam uzturu audžuģimenēs, ir atbalsts mīkstajam inventāram. Viens no jaunajiem pabalstiem, ko uzsākām izmaksāt aizvadītajā gadā – palīdzam aizgādņiem.
Šī gada jaunums – atbalsts senioriem, nodrošinot 50 % atlaidi sabiedriskajā transportā Madonas novada robežās. Jau izsniegtas nedaudz vairāk kā 1000 braukšanas kartes.
Klientiem liels atbalsts ir arī pārtikas pakas, higiēnas un saimniecības preču komplekti, pārtikas preču komplekti maziem bērniem, higiēnas preču komplekti maziem bērniem un skolas piederumu komplekti. Tos saņem personas ar trūcīgo statusu.
– Vai esošie atbalsta mehānismi ir pietiekami?
– Vispirms noteikti būtu jādomā par veselības jomas sakārtošanu, samazinot rindas, lai pietiktu kvotas. Darba pieredze rāda, ka arvien vairāk palīdzības nepieciešams bērniem. Noteikti būtu vajadzīgs vairāk atbalsta speciālistu jau pirmsskolas izglītības iestādēs. Tāpat nepieciešams operatīvāk iziet veselības pārbaudes, atrast cēloņus un rast risinājumus. Jau šobrīd tiek nodrošināti asistenti bērniem ar īpašām vajadzībām. Ir rehabilitācijas centrs, kur pieejama dažāda veida palīdzība. Vairāk jādomā par bērniem un jauniešiem.
– Vai pieaugošā dzīves dārdzība skar bērnu izglītību?
– Bērniem, kas apmeklē Madonas novada izglītības iestādes, tiek nodrošinātas brīvpusdienas. Sociālā dienesta klientiem tiek nodrošinātas pakas. Protams, ne viss ir mērāms naudā. Tiek piedāvātas dažāda veida terapijas, nodrošinām izbraukuma busiņus, lai bērniem līdz 18 gadu vecumam būtu pieejami speciālisti. Mums ir jāpiedāvā visas iespējas, lai palīdzētu novada cilvēkiem.
Liels atbalsts ir novada bērnu nokļūšanai uz mākslas skolu, mūzikas skolu un sporta skolu. Ja ģimene saņem statusu, nav jāveic ikmēneša līdzmaksājums. Tāpat pozitīvi, ka tiek nodrošināta skolēnu nokļūšana uz un no izglītības iestādēm. Tas ir liels atbalsts, ņemot vērā pieaugošo dzīves dārdzību.
– Kā sabiedrība var iesaistīties, līdzdarboties, palīdzot tiem, kam tas nepieciešams?
– Manuprāt, par vēlmi palīdzēt, cilvēkus varam tikai mudināt. Vislabākā iespēja – plašsaziņas līdzekļos dalīties ar labajiem stāstiem. Jo vairāk runāsim par pozitīviem stāstiem, jo vairāk mudināsim sabiedrību iesaistīties.
Otra nozīmīga lieta, kā sabiedrība var iesaistīties – būt vērīgam un pamanīt, ziņot sociālajam dienestam. Protams, viss atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi pieņemt palīdzību. Ir cilvēki, kurus apmierina viņu situācija un kuriem patīk savs dzīvesveids. Palīdzību viņi nevēlas pieņemt.
Diemžēl mēdz būt arī situācijas, kad ļaunprātīgi tiek izmantota cilvēku uzticēšanās. Piemēram, sociālajos tīklos tiek ievietota informācija, ka ģimene ar bērniem nonākusi grūtībās un nepieciešama palīdzība. Cilvēki sagādā nepieciešamo, bet izrādās, ka ģimenei palīdzība nemaz nav nepieciešama. Šādas situācijas diemžēl rada neuzticību arī to cilvēku vidū, kas vēlas palīdzēt. Tāpēc aicinu vērsties sociālajā dienestā, lai noskaidrotu, vai lūgums pēc palīdzības ir patiess.
Biedrības, kas organizē palīdzību, vienmēr sazinās ar sociālo dienestu, lai pārliecinātos, vai konkrētie cilvēki ir dienesta redzeslokā, vai palīdzība ir nepieciešama.
– Kā cenu pieaugums ietekmē cilvēku paradumus?
– Ir grūti spriest, kā mainās citu cilvēku paradumi. Runājot par Madonas novadā pieejamo pabalstu grozu, klienti ir pieraduši pie plašā klāsta. Ja kāds no palīdzības veidiem tiek samazināts, cilvēki to vēl ilgi atceras. Kā piemēru varu minēt laiku, kad tika īstenots Deinstitucionalizācijas projekts. Ģimenes ar bērniem varēja saņemt nepieciešamos pakalpojumus gandrīz neierobežotā apjomā. Kad projekts noslēdzās, mainījās pakalpojumu apmērs, un daudzi klienti, kuri pirms tam saņēma pakalpojumus, vairs nevēlējās turpināt tos saņemt, jo būtiski mainījās palīdzības apmērs.
Paradumu maiņa, manuprāt, katram ir ļoti individuāla. Mainoties dzīves apstākļiem, tiem pasliktinoties, cilvēkam ir jāsaprot, vai jāklauvē pie dienesta durvīm, vai mainīt paradumus.
15.04.2025.