Atšķirības starp jauniem un cienījama vecuma cilvēkiem bieži tiek uzskatītas par dabisku dzīves ceļa daļu, tomēr tās piedāvā skaistu gudrības un enerģijas, pieredzes un entuziasma apmaiņu. Jaunieši sniedz jaunas perspektīvas, neierobežotu zinātkāri un prieku atklāt nezināmas lietas, savukārt vecāka gadagājuma cilvēki spēj dot daudz zināšanu, bagātu dzīves pieredzi un dziļu izpratni par pasauli. Lai gan viņu vecums var radīt atšķirīgus uzskatus, vēlmes un veidus, attieksmi pret dzīvi, saikne starp viņiem ir būtiska harmoniskai sabiedrībai.
Šo paaudžu saikne un draudzīgums ir neticami svarīgi, veicinot izpratni, cieņu vienam pret otru. Neatkarīgi no tā, vai ar kopīgiem stāstiem, padomiem, vai vienkārši baudot vienam otra kompāniju, paaudžu draudzība var radīt līdzjūtīgāku, vienotāku kopienu, kurā tiek sadzirdēta un novērtēta ikviena balss. Vecumam nav nozīmes – cieņa un draudzība ir mūžīgi dārgumi. To pierādījuši arī Lubānas multifunkcionālā centra jaunieši, iegūstot 3. vietu Vidzemes Augstskolas rīkotajā hakatonā ar pašradīto pasākuma „Kopā katlā" ideju.
Lubānas multifunkcionālā centra vadītāja Linda Kalniņa stāsta: – Par hakatonu uzzināju no kolēģiem, jo viņi gatavojās doties uz Vidzemes Augstskolu kopā ar saviem jauniešiem. Nolēmu, ka maniem lubāniešiem arī vajadzētu piedalīties un sadraudzēties ar citiem jauniešiem, kā arī gūt jaunu pieredzi un emocijas, galu galā – zināšanas. Nospriedām, ka būsim vieni no hakatona dalībniekiem. „Kopā katlā" ir mūsu ideja pasākumam, kas saliedē un savā starpā liek sadraudzēties dažādu paaudžu pārstāvjiem. Seniori kopā ar jauniešiem gatavos ēst un gatavošanas procesā viens otru iepazīs. Ikdienā rodas sajūta, ka starp šīm divām paaudzēm izveidojusies liela plaisa, kas būtībā it kā ir normāli, ņemot vērā, cik daudz gadu ir starp senioriem un jauniešiem. Kāda kundze man sacīja – cik jauki būtu vienkārši parunāt ar jauniešiem, jo viņas bērni un mazbērni ir jau izauguši lieli un vairs nedzīvo tepat tuvumā. Sarunas ar jaunatni palīdzētu saprast, kāpēc viņi tieši tā runā, izsakās, kāpēc tādā stilā ģērbjas. Šis ierosinājums mani nelika mierā, bet arī īsti netiku skaidrībā, kā to noorganizēt. Hakatonā uzstājās ļoti jauki lektori, kuri iedvesmoja dalībniekus ar saviem pieredzes stāstiem, un tā mēs ar komandu nonācām pie secinājuma, ka „Kopā katlā" būtu ļoti labs pasākums, kā ļaut iedraudzēties šīm divām atšķirīgajām paaudzēm.
„Kopā katlā" ietvaros seniori un jaunieši viens otram mācīs gatavot ēst atbilstoši paaudzes modei, tradīcijām un garšu izjūtai. Kā zināms, neviens cits kā mūsu omītes tik gardas kotletes pagatavot nemāk, bet jaunākā paaudze aizraujas ar ātrām budžeta varianta receptēm no modernajām lietotnēm un interneta. Vispirms abas puses kopā gatavos ēst, bet pēc tam spēlēs spēles, seniori mācīs jauniešiem ar roku rakstīt vēstuli, savukārt jaunieši apmācīs seniorus, kā nosūtīt ziņu vai bildi WhatsApp. Tādējādi tiks apgūtas ne tikai recepšu, bet arī tehnoloģiju un citas dzīves gudrības, kā arī pierādīts, ka vērtīgas zināšanas viens otram var dot ikviens no mums.
Sākotnēji komanda uz Valmieru aizbrauca bez konkrētas idejas, uzklausīja pieredzes stāstu, un tālāk tika dots laiks savas idejas izstrādei. „Kopā katlā" tapa divu dienu laikā, un tas bija smags un koncentrēts darbs. Tik īsā laikā no nekā izveidot gatavu ideju nebijis viegli.
Tālākajā nākotnē varētu tapt arī lietotne, kas palīdz atrast visatbilstošāko pāri – vienu jaunieti un vienu senioru -, kuriem vislabāk saskan intereses. Aizpildot lietotnē visus nepieciešamos informācijas laukus, tā automātiski piemeklēs piemērotāko pāra otru pusi.
Svarīgi pieminēt, ka lubānieši nebija vienīgie komandā – idejas izstrādē piedalījās jaunieši arī no citiem novada pagastu jauniešu centriem. Kad vaicāju Lindai, kā radās ideja tieši par šāda pasākuma veidošanu, viņa atbildēja – ikdienā strādājot mutlifunkcionālajā centrā, ir jāsadarbojas ar abu paaudžu pārstāvjiem un varot labi redzēt atšķirības starp tām. Uzklausot hakatona lektores stāstījumu par viņas sociālo uzņēmumu un iedziļinoties vēstījumā, kas tika nodots jauniešiem, skaidri izpaudās doma, cik katrs no mums sabiedrībā ir svarīgs ar savu uzdevumu un vietu tajā.
– Pieredzes stāsts vēstīja arī par kādu meiteni, kas sadzīvo ar uzmanības nenoturību, pareizāk sakot, trūkumu. Viņa neko citu nevar darīt, kā tikai plēst papīru. Sākumā šķiet, ka ar saplūkāto papīru neko jēdzīgu nevar izdarīt, bet sieviete, kas vada šo sociālo dienas centru, atrada veidu, ko ar to iesākt. Saplēstais papīrs tika pārstrādāts lielā papīra plāksnē un no tās tapa skaistas apsveikuma kartītes. Arī katrs no mums šo kartīti saņēma, un tas bija tik jauki un sirsnīgi. Aizdomājāmies, ka ikviens cilvēks ir vērtība, arī seniori, kuri dienas lielāko daļu pavada mājās, var dot vērtīgas zināšanas citiem no sava dzīves gājuma, – pauž Linda Kalniņa.
08.04.2025.