Lubānietei Līvijai Grīnvaldei rokdarbi, īpaši adīšana, ir tuvi kopš bērnības. Savulaik viņas mamma izšuva, bet tante bija liela adītāja. Tieši adīšana Līvijai bija vaļasprieks skolas laikā, bet pēc tam šis rokdarbs tika nolikts malā.
– Sākoties aktīvām darba gaitām, dibinot ģimeni, audzinot bērnus, adīšanai laika vairs neatlika. Retu reizi uzadīju vien kādu zeķu pāri. Nu jau pēdējos trīs gadus atkal esmu nodevusies savai sirdslietai, – pastāsta Līvija Grīnvalde. – Pēc profesijas esmu skolotāja. Darba gaitas bijušas gan Ventspilī, gan Rīgā. Lubānā strādāju Valsts sociālās aprūpes centrā, kur organizēju kultūras pasākumus. Mana pēdējā darba vieta bija Rīgā, mācīju krievvalodīgajiem bērniem latviešu valodu. Kad ir vairāk brīva laika, tas ir jāaizpilda. Esmu tipiska sieviete. Atveru skapi, pilns ar drēbēm, bet man nav ko uzvilkt. Vienmēr gribas ko jaunu. Kad pats ar savām rokām esi radījis kādu jaunu apģērbu, tad tas vienkārši nekarāsies skapī, bet gribēsies uzvilkt biežāk. Es adu tikai to, kas man ir nepieciešams.
Līvija ir liela adītāja. Ir radījusi visdažādākos apģērbus visām sezonām.
– Savulaik biju saadījusi daudz džemperveidīgu šaļļu. Pēc tam vēlējos uzadīt kaut ko citādāku, īpašāku. Vēlmes lielā mērā ietekmē dzija un raksts. Facebook vietnē ieraudzīju ļoti skaistu džemperi ar sarkanām magonēm. Tas tik ļoti iepatikās, ka vēlējos uzadīt tādu mēteli, – atminas rokdarbniece. – Pirms tam gan biju uzadījusi jau divas kleitas. Nopietnāka adīšana aizsākās ar vasaras kleitu. Pēc tam sekoja rudens/ziemas kleita. Tad – mētelis. Man patīk adīt lielus apģērbus, nevis ņemties ar sīkumiem. Tāpat kleitas es adu bez vīlēm, lai nav lieku darbu un pēc nēsāšanas nerodas defekti, piemēram, neizstiepjas vīles utt. Pateicoties meitas vēlmēm, sāku adīt arī getras. Tā ir lieliska alternatīva ziemas apstākļos. Ieraugot kādu interesantu apģērbu vai rakstu, krāsas, parasti aizdomājos, kur es to varētu pielietot, ko uzadīt. Tā savulaik sāku adīt arī beretes. Veikalos piedāvājums ir ļoti plašs, bet katram cilvēkam ir sava gaume, vēlmes, kaut vai krāsu izvēlē. Tiesa, ar gadiem krāsu izvēle mainās. Man pašai bērnībā ļoti patika debess zilā krāsa, bija posms, kad īpaša šķita rozā krāsa, bet tagad – nav vienas noteiktas krāsas. Izvēle ir pakārtota noskaņojumam. Jebkurā gadījumā man patīk priecīgas krāsas. Nereti nākas saskarties ar problēmu – it kā krāsa patīk, bet nav piemērots fasons, vai nav īstā krāsa. Var nopirkt, piemēram, bereti, bet pēc tam sāc domāt, kur vilksi, ar ko saskaņosi. Nereti, tā nemaz netiek uzvilkta, jo patīk taču saskaņot. Protams, adīšana ir laikietilpīgs process un ne visiem ir pacietība. Tomēr uzskatu, ka adīt var jebkurš. Vienīgais, ko es neesmu adījusi, ir pirkstaiņi.
Taujājot, cik daudz laika nepieciešams, lai uzadītu kleitu, Līvija pastāsta: – Pēdējo kleitu adīju mēnesi, bet tas nenozīmē, ka es adu nepārtraukti. Bez ikdienas mājas darbiem apmeklēju kora mēģinājumus, dejoju dāmu deju kolektīvā, tāpat darbojos pensionāru biedrībā. Ziemā adīšanai ir vairāk laika, jo vakari ir garāki, bet vasarā vairāk laika tiek pavadīts ārā. Pie mājas ir iekoptas puķu dobes, dārziņš. Arī man kā īstai latviešu sievietei nepieciešama zeme, kur izlikt savas dusmas, bēdas, skumjas. Tā ir arī fizkultūra, kur var lieliski izvingroties. Ir jāatrod laiks, lai apciemotu mazbērnus Saldū un Ventspilī, jāapmeklē kāds koncerts. Galu galā adīšanai nemaz tik daudz laika neatliek. Tomēr tā ir lieliska nodarbe, tā nomierina. Man adīšana ir meditācija. Ir prieks ar saviem adījumiem iepriecināt arī citus. Lai gan veikalā visu var nopirkt, tomēr tas ir īslaicīgs prieks. Adījums sniedz gandarījumu gan adītājam, gan nēsātājam.
Līvija Grīnvalde novēl: – Katram novēlu atrast to mazo nišiņu, kur viņš var labi un patīkami justies. Apzināties, ka katra diena ir pavadīta jauki un darbīgi. Lai brīvais laiks tiek aizpildīts lietderīgi, un lai diena ir pagājusi ar prieku sirdī!
21.03.2025.