ZS “Roma” atrodas Ērgļu pagasta “Venēcijā”. Te viesojāmies pēc fermas rekonstrukcijas 2014. gadā, tāpēc interesanti bija iegriezties šajā saimniecībā pēc 10 gadiem.
– Saimniecības virziens – piena lopkopība – nav mainījies, fermā ir ap 100 slaucamo govju, – tiekoties uzsvēra ZS "Roma" saimnieks Nauris Rūniks, piebilstot, ka, samazinoties piena iepirkuma cenai, bija saimniecības, kad iepriekšējos gados ganāmpulku likvidēja.
Nauris Rūniks jau ir pieredzējis lauksaimnieks, kas uzsāka saimniekot 1997. gadā ar trim govīm. Sākums esot bijis pavisam grūts, bet grūtības jau tāpēc ir, lai tās pārvarētu.
Stāstot par piena nozares kāpumiem un kritumiem, Margarita un Nauris Rūniki minēja, ka tikai pēdējā laikā piena iepirkuma cena ir mainījusies uz labo pusi, toties cenas kāpums ir arī visam pārējam.
Margarita arī izsaka izbrīnu: – Ja mums, ražotājiem, piena iepirkuma cena nepalielinās, kāpēc tad tā ir tik iespaidīga veikalā par sviestu, citiem piena produktiem. Kāpēc Latvijā ražotais pārtikas produkts nereti ir dārgāks par ievesto? Kāpēc Lietuvā tā pati prece maksā lētāk? Protams, ka cilvēki skaita naudu un pērk visu lētāko. Kādreizējais zemkopības ministrs Didzis Šmits savulaik ieteica: – Ja nevarat pavilkt, likvidējieties. Mums gan liekas, ka graudkopība un piena lopkopība laukos ir pamatnozares. Ja tās būs jālikvidē, tad atjaunot tik viegli nevarēs.
– Visi citi izdevumi ir palielinājušies, piemēram, elektrības cena. Tehnikas cena ir jāreizina ar divi, tehnikas remonts ir kļuvis dārgs, nodokļi ir uzauguši, degvielas cenas ir palielinājušās, bet piena pašizmaksa ir iepirkuma cenas līmenī.
Pirms gadiem pie mums brauca lauksaimniecības pārvaldes speciālisti, kas bija izrēķinājuši, ka piena litra pašizmaksa ir 47 centi. Tagad piena litrs maksā 49 centi – ar to kā ir, tā ir, bet svarīgi, lai piena iepirkuma cena neietu uz leju. Ja tā kritīsies, tad nav reāli saimniekot, jo piens nav ūdens.
Saimniecībā ir īstenoti vairāki projekti. Pirms 10 gadiem tika uzcelta jaunā ferma. Iepriekš īstenojām projektu tehnikas iegādei, iegādājāmies vālotāju, pļaujmašīnu, barības maisītāju. Ja projektus vairs neīsteno, par saviem līdzekļiem traktorus nopirkt nevar. Vecie traktori, kas ir, tiek saskrūvēti, un cik vari, tik arī dari.
Tiesa, kopš fermā ir ienākušas modernākas tehnoloģijas, ir palielinājies fermas mehanizācijas līmenis, bet ikdienā joprojām ir svarīgs pašu ieguldītais darbs un laiks. Pagaidām daudz strādājam paši, ir arī ataudzējamās telītes, buļļi. Piepalīdz meita, znots, bet atrast uzticamus darbiniekus darbam lopkopībā nav viegli. Gribas arī darbiniekiem maksāt labāku atalgojumu, bet viss ir pašiem jānopelna, – raksturo saimnieks.
– Katra ziņā priekšnieks atpūsties nedrīkst, viņam ir jāstrādā, visur ir jābūt klāt, – papildina Margarita Rūnika.
Kad vaicāju "Uz kā rēķina var ietaupīt?", saimniece rezumēja: – Uz savas atpūtas rēķina.
– Varbūt ir interese par slaukšanas robotiem? – jautāju Naurim Rūnikam. Viņš dalījās savās domās: – Tas izmaksā dārgi, arī apkalpošana, elektrība. Domāt jau var, bet īstenot ir kas cits, tagad kredītu neplānojam ņemt. Ja nu kāds no jaunajiem pārņemtu fermu, taču pagaidām neviens par to nedomā. Tāpēc novērtēsim paveikto un turpināsim darbu. Ja nu pienāks brīdis, kad paši nevarēsim, esam izdomājuši pamazām pāriet uz gaļas lopkopību. Pērn iegādājāmies piecus ‘Šarolē' tīršķirnes lopus, lai palēnām veidotu ganāmpulku.
ZS "Roma" pienu realizē LPKS "Piebalga", ar ko izveidojusies laba sadarbība. Piens tālāk tiek realizēts pārstrādei AS "Cesvaines piens". Iepriekš piens tika realizēts Jēkabpils piena kombinātam, kas pienu veda uz Lietuvu.
Uz vaicājumu par piena izslaukumu Margarita Rūnika sacīja: – Esam tādi, kas vairāk domājam, lai govīm būtu labi, lai tās būtu paēdušas, bet pēc izslaukuma rekordiem netiecamies. Ja govs būs paēdusi un laimīga, tā iedos tik piena, cik varēs iedot, arī olbaltuma un tauku saturs pienā būs labs.
Saimniece pati veic ganāmpulka pārraudzību, ir izgājusi dažādus kursus. Viņa ir pārliecinājusies: – Lai pienu dabūtu, govij ir arī jādod pilnvērtīga barība, un grūti ir visu savilkt kopā pie piena cenām, kādas saņemam. Gotiņas ir arī jāārstē, kad nepieciešams, jāseko līdzi to veselībai. Arī mīļums tām vajadzīgs, priecīgas, kad iedodu pa ledenītei (smaida).
Nauris papildina: – Zāles lopbarību nodrošinām paši, bet spēkbarība ir jāpērk. Vasarā pašiem ir siena ruļļi jāsapresē, lai būtu, ko ziemā dot, bet tas ir liels ieguldījums. Zemes platību pietiek, zālājus pārsējām, bet visa tehnika ir jāuztur, jāsamaksā par visiem remontiem, firmu pakalpojumiem, kas kļuvuši dārgi. Kādu pakalpojumus paši varam sniegt? Iepriekš bija viens traks gads, kad guvu labu mācību. Pārdevu 1000 siena ruļļu par 10 eiro gabalā, bet nezināju, ka vasara būs sausa, un pēc tam pašiem būs jāpērk rullis pat par 30 eiro, pēc zāles barības braucām uz Mētrienu, Preiļiem u. c.
Par valsts un Eiropas atbalstu runājot, saimnieks vērtē: – Atbalsts ir, bet kopumā tas paliek mazāks. Arī zemes īpašnieki palikuši gudri, par zemes nomu prasa kosmosu. Tiem, kas nodarbojas ar graudkopību, ir lielāks atbalsts, bet pieniniekiem, kas tikai pļauj, atbalsts ir mazāks.
18.03.2025.