Arvien straujākiem soļiem mākslīgais intelekts (MI) kļūst par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, arī žurnālistikā. Daži lielie pasaules mediji izmanto algoritmus, lai apstrādātu milzīgus datu apjomus un pat radītu vienkāršas ziņas. Bet vai tas ir solis uz efektīvāku un kvalitatīvāku žurnālistiku, vai arī drauds žurnālista profesijai un sabiedrības uzticībai medijiem?
Ja mākslīgo intelektu izmanto saprātīgi, tas var kalpot kā rīks, kas palīdz pat atmaskot dezinformāciju, analizēt un identificēt svarīgākās tendences. Taču ir arī ēnas puses, un lielākais iespējamais drauds nākotnē varētu būt žurnālistikas pārvēršanās automātiskā saturā, zūdot kvalitātei un unikālajai cilvēciskajai pieejai, kas padara žurnālistiku tik neaizstājamu.
Lai gan MI var ģenerēt tekstus, analizēt datus un pat radīt vizuālus materiālus, tam trūkst būtiskas īpašības – cilvēciskās izpratnes un kritiskās domāšanas, jo žurnālistika nav tikai faktu pārraide – tā ietver konteksta analīzi, emocionālo inteliģenci un spēju uzdot arī neērtus jautājumus.
MI spēj veidot tekstus, taču tā radītie materiāli bieži ir standartizēti un mehāniski. Un tam nevar līdz galam nepiekrist. „Dzīvam" žurnālistam, rakstot, piemēram, izmeklējošu rakstu, jāpamana smalkas nianses un jāizvērtē informācijas ticamība, un šīs prasmes ir ārpus MI iespējām.
Un te nu mēs apstājamies pie nākamā un paša galvenā apdraudējuma – cilvēku uzticības zaudēšanas. Ja lasītājiem zudīs ticība medijiem, tas mainīs pilnībā visu to turpmāko darbību un pat pastāvēšanu. Kā zināms, ar savu lasītāju lojalitāti riskēt nevajag un nedrīkst, ja medijs ir godīgs un par augstāko uzdevumu uzskata patiesas informācijas sniegšanu, neraugoties uz to, vai šī informācija ir pozitīva, vai iezīmē arī negatīvas nianses, kas ne vienmēr visiem ir tīkamas.
Cilvēki arvien skeptiskāk uztver ziņas, kas nāk no anonīmiem vai automatizētiem avotiem, kas tomēr liecina par zināmu prasmi atšķirt viltus ziņas no īstām. Tomēr no otras puses viltus ziņu problēma kļūst sarežģītāka, jo ļaunprātīgi izmantotas tehnoloģijas ļauj radīt pārliecinošus, bet pilnīgi nepatiesus video un audio, kā arī rakstiskus materiālus. Ja MI tiek izmantots viltīgos nolūkos, sabiedrībai kļūst arvien grūtāk atšķirt patiesību no manipulācijas.
Beigu beigās mēs nonākam pie secinājuma, ka MI nav ne drauds, ne glābiņš, bet gan rīks, kura izmantošana atkarīga no pašu žurnālistu un mediju pieejas. Tehnoloģijas var būt palīgs, bet žurnālista kritiskā domāšana un cilvēciskā intuīcija joprojām paliek neaizstājamas.
14.03.2025.