(12. turpinājums)
Lielceļš Ērgļi—Rīga muižas laikā ir gājis gar Ērgļu luterāņu baznīcu, Skanstskalniņu, tad pāri Ogres upei, gar Blaumaņa kapsētu — Briežkalna virzienā. Kad 1923. gadā sākās spēkstacijas būve, tilts tika pārveidots par slūžām — aizsprostu ar aizvariem upes līmeņa regulēšanai. Tā kā slūžu konstrukcijas bija veidotas no koka, tās vairākkārt tika bojātas gan pavasara plūdos ledus novadīšanai, gan pludinot kokus, vaļējus vai sasietus plostos. No 1942. līdz 1943. gadam tika uzbūvēts betona aizsprosts, kas 1944. gadā tika uzspridzināts. To rekonstruēja 1951. gadā. Likvidējot Latvijā mazās spēkstacijas, pēc 1960. gada dambis un slūžas palika bez uzraudzības.1975. gada pavasara plūdi slūžu konstrukcijas aizskaloja, un tās vairs neatjaunoja. Īpašniekiem atgūstot spēkstaciju un izveidojot SIA „Eglītis un biedri”, 1990. gadu vidū slūžas atjaunoja, blakus izbūvēja derivācijas kanāla (kanāls, kas ievada ūdeni hidrauliskajās turbīnās, novadot ūdeni sāņus no upes galvenās gultnes) caurteku. 1999. gadā ierīkoja apgaismojumu gājēju celiņam gar Skanstskalniņu un pāri slūžām. 2011. gadā tika veikta gultnes attīrīšana no sanesām, nomainīti slūžu aizvari un salabots tilta klājs, 2023. gadā atkārtoti atjaunots.
Skanstskalniņš – Schantzenberg
Skanstskalniņš atrodas tagadējā Ērgļu centrā Ogres upes kreisajā krastā. Izteiksmīgs un vizuāli skaists paugurs ar senu un vēsturisku nozīmi, viens no Latvijas pilskalniem. Senatnes pētnieks Ernests Brastiņš šo senvietu apzinājis un uzmērījis 1924. gada maijā, atzīstot, ka Skanstskalniņš ir 10 m augsts, trīsstūra formā, kalna sāni ir stāvi, samērā vienādi. Secina, ka kādreiz kalna virsma ir arī arta. Pilskalnā tika atrastas mītņu vietas, kur zemes satur ogles, kaulus, trauku gabaliņus un plīsušus akmeņus. Pilskalns pieskaitāms vēlajam dzelzs laikmetam (9.-12. gs.), un uz tā varējusi stāvēt izturīga kaujas pils. (E. Brastiņš „Latvijas pilskalni. 4. sējums, Vidzeme", Rīga, 1930).
Kalna nosaukums un teika radusies vēlāk, kad ir sācies vācu valdīšanas laiks un 14. gadsimta pirmajā pusē uzcelta jauna pils, kas atradusies citā vietā – arī uzkalnā Ogres upes krastā (mūsdienās tur saglabājušās Livonijas pilsdrupas). Par Skanstskalniņu vēsta teika, ka to sanesuši zviedru (citā teikā – krievu) zaldāti ar cepurēm, lai būtu kalniņš, kur uzstādīt lielgabalus, ar kuriem sašaudīt Ērgļu pili. Otrā pusē lielceļam atrodas dobums, kur esot zemes grābtas.
Ar Skanstskalniņu saistās arī kāds romantisks iepazīšanās stāsts.1903. gada vasarā skolotāja Broda sievas māsa Emīlija atbrauca no Rīgas kopā ar skolasbiedreni Lizeti Erdmani. Abas aizgājušas uz Vasarsvētku zaļumballi Skanstskalniņā. Balles laikā kāds puisis Lizetei pasniedzis alus kausu vai vīna glāzi. Meitene sadusmojusies, izrāvusi viņam no rokas dzēriena trauku un izlējusi sev pār plecu. Lizetei aiz muguras stāvējis Kārlis Skalbe, nu viņa vienīgais skolotāja uzvalks bijis apliets. Situācija neveikla, abiem neērti, bet iepazīšanās notikusi. Tā uz mūžu satikās divi izcili cilvēki – nākamais dzejnieks Kārlis Skalbe un nākamā tulkotāja Lizete Erdmane.
Laika gaitā Skanstskalniņā ir notikuši āra pasākumi, tikšanās, arī zaļumballes. Latvijas brīvvalsts gados Skanstskalniņš un tā teritorija ap Ogres upi piederēja spēkstacijas akciju sabiedrībai, padomju gados tika nacionalizēta. 1995. gadā tika atgūtas īpašuma tiesības un Skanstskalniņš, kā arī kādreizējā spēkstacija kļuva par SIA „Eglītis un biedri" īpašumu.
Skanstskalniņam ir piešķirti divi Eiropas kultūras mantojuma dienu karogi. Pirmais tika uzvilkts 1998. gada 12. septembrī, kad tas notika 100 Latvijas pilskalnos (pavisam Latvijā ir 470 pilskalni), kuriem ir kultūrvēsturiskā mantojuma nozīme. Otrreiz karogu ar Eiropas Padomes zīmotni Skanstskalniņš saņēma 2002. gada 14. septembrī, kad kultūras mantojuma dienu tēma bija Latvijas industriālais mantojums – par spēkstacijas saglabāšanu un izmantošanu.
Mūsdienās Skanstskalniņš veido skaistu ainavu pie Ogres upes un ir tūrisma apskates objekts.
Blaumaņa kapsēta
Vecā jeb Blaumaņa kapsēta atrodas Ērgļu centrā – Ogres labajā krastā, kalnā, netālu no slūžām, iepretim Skanstskalniņam. Kapsēta iesvētīta 1773. gadā. Agrāk tā dalīta četrās daļās: te ir atdusas vietas Ērgļu muižnieku Tranzeju dzimtas pārstāvjiem, vācu luteriskajai draudzei, arī pareizticīgo draudzei, zemniekiem, vēlāk kultūras un izglītības darbiniekiem, daudzām ērglēniešu dzimtām. Vecākais apzinātais apbedījums – Ērgļu luterāņu draudzes mācītāja Andreja Kristofa Vīka (1723-1775) kaps.
Kopš 1908. gada rudens, kad te tika guldīts rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (1863-1908), kapsētu sāka dēvēt viņa vārdā. 1923. gada 2. septembrī atklāja tēlnieka Burkarda Dzeņa veidoto R. Blaumaņa kapa pieminekli. Tā kā kapsēta atrodas kalnā, tad divas reizes ir veidotas kāpnes – sākotnēji tās bija no koka, bet vēlāk – no 45 granīta pakāpieniem, kas simboliski saistīti ar rakstnieka R. Blaumaņa 45 nodzīvotiem gadiem. Kāpnes tika atklātas 1939. gada 4. jūnijā.
Līdzās rakstniekam R. Blaumanim kapsētā atdusas viņa vecāki – Matīss Blaumanis (1822-1894) un Karlīne Blaumane (1838-1917), kā arī brāļa Arvīda Blaumaņa piederīgie. Iepretim šiem kapiem – zemāk ir „Brantēnu" saimnieka Andreja Blaumaņa dzimta. Kapsētā apbedīti mūziķu Jurjānu vecāki – Andrievs Jurjāns (1820-1884) un Annuža Jurjāne (1828-1907) un dzimtai piederīgie. Ir uzstādīti divi pieminekļi – pusotra metra augsti taisnstūra akmens tēli – Jurjānu vecākiem un brāļu Jurjānu māsas vīram Kārlim Rasiņam un viņa meitai Mildai Rasiņai. Blaumaņa kapos guldīts arī dzejnieks Jānis Grots (1901-1968), kuram 1981. gada 6. februārī tika atklāts tēlnieces Lilijas Līces veidotais piemineklis „Solveiga". Kapsētā apglabāti arī daudzi Ērgļu kultūras un sabiedriskie darbinieki.
Blaumaņa kapi ir kultūrvēsturiska vieta un tūrisma apskates objekts. Kā piemiņa no Latvijas brīvvalsts gadiem – gar kapsētu Skanstes ielas malā vēl zaļo vairākas mācītāja Jāņa Gablika 1930. gados stādītās egles.
11.03.2025.