Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO) ir viena no svarīgākajām starptautiskajām institūcijām — politiska un militāra alianse, kurā apvienojušās 29 Eiropas un Ziemeļamerikas valstis, kuras tiekas, lai konsultētos un sadarbotos drošības un aizsardzības jomā.
Šādā ziņā NATO ir unikāla saikne šo divu kontinentu politiskās un drošības sadarbības veidošanai. Pēc II pasaules kara Eiropā izveidojās divas valstu sistēmas – demokrātiskās valstis un sociālistiskās valstis ar to līderi PSRS. Attiecības starp abām sistēmām kļuva arvien vēsākas, tās sāka dēvēt par „auksto karu", Rietumeiropas valstīs radās bažas par iespējamu PSRS agresiju. Šādā situācijā 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda vienojās par kolektīvas pašaizsardzības organizācijas dibināšanu, lai labāk spētu stāties ceļā iespējamam apdraudējumam. Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dibināšanas protokolu 1949. gada 4. aprīlī Parīzē parakstīja Apvienotā Karaliste, ASV, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Kanāda, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle. Laikam ritot, organizācijai pievienojās arī citas valstis: Grieķija, Turcija (1952), Vācijas Federatīvā Republika (1955), Spānija, Polija, Čehija, Ungārija (1999), Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija (2004), Albānija, Horvātija (2009), Melnkalne (2017), Ziemeļmaķedonija (2020), Somija (2023) un Zviedrija (2024). Katrai dalībvalstij NATO politiskajā štābā Briselē ir pastāvīgā delegācija. Organizācijas svarīgākā lemjošā institūcija ir Ziemeļatlantijas Padome, to vada NATO ģenerālsekretārs, kas palīdz dalībvalstīm vienoties par galvenajiem jautājumiem. Visi lēmumi NATO komitejās tiek pieņemti vienprātīgi. Mūsdienu politiskā situācijā Latvijai ļoti svarīgs ir līguma 5. pants: Puses vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām Pusēm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām Pusēm, un tādēļ tās vienojas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās vai kolektīvās pašaizsardzības tiesības,(…) nekavējoties sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu, lai atjaunotu un uzturētu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. NATO nevar sākt karot bez pavēles. Valstij, kurai uzbrukts, jāprasa 5. panta iedarbināšana, Padome var tikt sasaukta un pieņemt lēmumu dažu stundu laikā.
14.02.2025.