Ziema un pēc tam sekojošais pavasaris nereti ir liels izaicinājums autovadītājiem un cilvēkiem, kas dzīvo attālāk no pilsētas un pagastu centriem. Šie cilvēki un viņu pārvietošanās iespējas ir ļoti pakļautas laikapstākļiem. Visbiežāk tie ir aizputinātie un slidenie ceļi. Tāpat kūstošais sniegs un ilgstošas lietavas ceļus padara neizbraucamus.
Pirms diviem gadiem Ļaudonas pagasta iedzīvotāja, SIA „Burkānciems" saimniece Ruta Grauduža ar ģimeni un arī tuvāk un attālāk dzīvojošie kaimiņi tika atrauti no ārpasaules. Gan pašvaldības, gan valsts autoceļš, kas ikdienā tiek mērots, lai nokļūtu savās gaitās, bija pārvērties dubļu jūrā un nebija izbraucams.
Tolaik Ruta Grauduža stāstīja, ka ceļš ir sliktāks nekā citus gadus un tā stāvokli pamatīgi pasliktinājuši laikapstākļi, izveidojot neizbraucamu dubļu jūru. Tobrīd pārņēma sajūta, ka tur dzīvojošie pavisam atslēgti no pasaules. Kaimiņi, kas dzīvo tuvāk galvenajiem autoceļiem, kaut kā nebūt tika savās gaitās, tomēr tālāk dzīvojošajiem izkļūšana no mājas nebija iespējama. Tolaik bija satraukums arī par situāciju, ja kādam tur dzīvojošajam nepieciešama mediķu vai glābšanas dienestu palīdzība. Vai būs iespēja nokļūt uz izsaukumu un sniegt nepieciešamo palīdzību.
Arī šogad laikapstākļi nemaz nelutina tos cilvēkus, kuriem ikdienā jāpārvietojas pa ceļiem ar grants segumu vai lauku un mežu ceļiem. Lai arī sniegs bijis minimāls un nedraud kušanas laikā radītie izaicinājumi, tomēr ilgstošais mitrums un lietus nesaudzē šos ceļus. Ruta Grauduža, atminoties notikumus pirms diviem gadiem, teic, ka šobrīd, lai gan ceļi nav ideāli, tomēr ir izbraucami.
– Tāpēc ka ziema šogad īsti nav bijusi, ceļš nav daudz cietis un ir izbraucams. Tāpat iespēju robežās tas tiek uzturēts, veicot arī greiderēšanas darbus, lai neveidotos dziļas rises. Aizvadītajā gadā sliktākajās vietās tika bērta grants. Uzmanības centrā neesam, bet, regulāri atgādinot par šo ceļu, kaut kas tiek darīts, – pastāsta ļaudoniete. – Šobrīd izbraukt varam. Bērni var nokļūt skolā, arī pie kaimiņiem piena mašīna iebraukt var. Dubļi ir, veidojas arī dziļākas rises. To ļoti ietekmē mitrie laikapstākļi. Kad nelija lietus, ceļš bija jau nedaudz apžuvis.
Ruta gan uzsver, ka neatkarīgi no vietas, kur izvēlas dzīvot – vai tā ir pilsēta, pagasta centrs vai attālāka lauku viensēta, par ceļiem un to stāvokli ir jārūpējas.
– Iepriekš jau saņēmu atgādinājumu, ka nedrīkst aizmirst, kur dzīvoju. Tāpat bija ieteikums iegādāties džipu. Vai tas ir risinājums? Protams, jāņem vērā, ka dzīvojam apvidū, kur ir meži. Tiek veikta mežizstrāde, un smagās automašīnas bieži vien šos ceļus sagandē. Laiku pa laikam tiek uzstādītas masas ierobežojošās zīmes, bet ne visi tās ievēro. Arī šobrīd zīme ir uzstādīta. No malas varētu šķist, ka mūsu šeit nav daudz, bet ceļš ir noslogots pietiekami. Šo ceļu izmanto, gan lai nokļūtu Jēkabpilī, gan brauc mednieki, gan notiek mežizstrāde, ceļš ir pietiekami noslogots, un nav tā, ka to izmantojam tikai mēs, kuri tur dzīvojam, – teic Ruta Grauduža un dalās novērojumos, kam būtu jāpievērš uzmanība, lai ceļš būtu izbraucams arī nelabvēlīgo laikapstākļu ietekmē. – Viens liels mīnuss ceļiem, īpaši vecajiem, ir tas, ka nav grāvju vai tie sen nav iztīrīti. Līdz ar to ceļš ir kā grāvis, kur krājas ūdens. Otra lieta – ceļa malas ir augstākas nekā pats ceļš. Protams, mēs apzināmies, ka lauki kļūst tukšāki visā valstī. Vai kāds ir ieinteresēts ieguldīt līdzekļus ceļos, pa kuriem retu reizi kāds izbrauc? Prioritāte noteikti nav lauki. Šobrīd gan nevaram sūdzēties, ka mēs būtu aizmirsti. Ziemās, kad ir sniegs, ceļš tiek iztīrīts, tāpat citos gadalaikos – nogreiderēts. Jācer, ka situācija nepasliktināsies un ceļš būs izbraucams, un nenonāksim situācijā kā pirms diviem gadiem, kad bijām nošķirti no pasaules un vairākas nedēļas palikām mājās, gaidot, kad situācija uzlabosies, būs iespējams veikt ceļa sakārtošanas darbus.
28.01.2025.