Par barikādēm, to auru un notikumiem, klātbūtnes atmiņām.
Nokļuvu uz tām, pieņemot mirklīgu lēmumu, jo meita atnāca no skolas (toreiz Madonas 1. vidusskolas) un paziņoja, ka brauks uz barikādēm. Es jautāju, ar kādu transportu, kādi braucēji, kas pavadīs. Atbildēja, ka saorganizējusi savu deju kolektīvu, neviens skolotājs vai vecāks līdzi nebrauks, braukšot ar vakara vilcienu (toreiz ap 19 vilciens gāja līdz Pļaviņām, tad pārsēšanās). Momentā pieņēmu lēmumu – braukšu es. Ātri paņēmu visu, kas ledusskapī, vēl pārsienamos materiālus, pat žņaugu, visas avīzes (lai vajadzības gadījumā, ja saltu kājas vai vējš izpūstu apģērbu, zem tā aptītu avīzes). Skriešus aizskrējām uz vilcienu. Iekšējā balss teica, ka man taču tie bērni jāaizsargā! Kāds naivums!
Rīgā pieteicāmies pie Ministru Padomes kādam komandierim, teicām, cik un kas esam. Viņš teica, ka mums jāuzturas turpat centrā. Tonakt bija pāri ‑20 grādiem. Varēja redzēt elpojot visu dvašu, sniegs gurkstēja. Staigājām šurpu turpu, gar Brīvības pieminekli, Vecrīgu. Rīgas Domā bija ierīkots kara hospitālis, tur dežūrēja ārsti un medicīnas studenti, tai skaitā mans dēls. Jauniešiem tas bija arī tāds romantisks piedzīvojums. Nakts, kundzītes piedāvā tēju, maizītes, visi draudzīgi, noslēpumaini, šur tur deg ugunskuri! Tad vienu brīdi pa ruporu paziņoja, ka sievietēm un bērniem nekavējoties jāatstāj barikādes. Noskaņojums draudīgs! Jauniešiem interesanti, ka nu tik būs kas interesants!
Ar mokām viņus savācu un aizgājām uz Latvijas Valsts universitāti pārlaist nakti kādā no auditorijām. Noklājām uz grīdas avīzes (noderēja), izklājām ēdamo (katrs kaut ko bija paņēmis līdzi), drusku aizmigām un no rīta ap 8 gājām uz vilcienu. Kad visi apsargājamie bija Madonā, likās, ka zinu, kas ir laime!
17.01.2025.