1843. gada beigās Lielbritānijas valsts ierēdnis un uzņēmējs Henrijs Kols sadūrās ar problēmu: viņš attapās, ka vairs nepietiks laika, lai radiem, draugiem, darījumu partneriem un citiem, kuriem tas būtu obligāti jāizdara, uzrakstītu Ziemassvētku apsveikumus. Kols bija cilvēks ar asu prātu un ļoti enerģisks — savas darbošanās laikā viņš valsts pārvaldē ieviesa daudzus būtiskus jauninājumus.
Viņš reformēja pasta pārvadājumus, uzlaboja tirdzniecības un satiksmes jomas normatīvos aktus, sekmēja izglītību un kultūru, cita starpā dibināja karalienes Viktorijas un prinča Alberta muzeju. Arī šoreiz viņam radās pilnīgi jauna ideja – svētku apsveikumus uz plāna kartona nodrukāt savā nelielajā tipogrāfijā. Kartīšu noformējumu Kols uzticēja gleznotājam un ilustratoram Džonam Kelkotam Horslijam. Iedvesmojies no senām trīsdaļīgām altārgleznām, viņš radīja zīmējumu, centrā attēlojot svētkus svinošu laimīgu ģimeni, bet malās – trūkumcietējus, kuri svētkos saņem palīdzību. Kols nodrukāja 1000 apsveikuma kartīšu (pēc citām ziņām – pat 2000) un lika palīgiem mākslinieka uzraudzībā katru melnbalto eksemplāru ar roku izkrāsot. Nosūtītāja un saņēmēja adresi varēja rakstīt un pastmarku līmēt tieši uz kartītes, – izpalika izdevumi par aploksnēm, un, sūtot tās ar „Penny Post", katrs sūtījums izmaksāja tikai vienu britu pensu. No pirmajām kartītēm līdz mūsdienām ir saglabājies apmēram ducis, un tās ir iekārojami kolekcionāru objekti. Viena no tām – Kols to bija sūtījis savai vecmāmiņai un tantei – 2001. gadā nonāca izsolē, anonīms kolekcionārs par to samaksāja 22 500 britu mārciņu (26 200 eiro). Pirmās Ziemassvētku kartītes dzimšanu gan pavadīja arī neliels skandāls – dziļi tikumīgais mākslinieks Dž. K. Horslijs zīmējumā vīna glāzi bija ielicis arī maza zēna rokā; atradās cilvēki, kuri uzskatīja, ka zīmējums attaisno mazgadīgo alkohola lietošanu.
Nākamajos gados Ziemassvētku kartītes pārdošanā parādījās arvien vairāk, bet tās lielākoties bija atsevišķu mākslinieku zīmējumi nelielā tirāžā. Tās bija dārgas, atļauties tās varēja tikai pārtikušas ģimenes. Tomēr, attīstoties iespiešanas tehnikai, to tirāžas auga, tās kļuva lētākas un pieejamas plašiem iedzīvotāju slāņiem. 1874. gadā ASV pie kartīšu biznesa ķērās no Prūsijas emigrējušais Luiss Prangs. Pirms viņa gan atsevišķi tipogrāfiju īpašnieki bija dzirdējuši par jauno aizraušanos ar apsveikuma kartītēm Eiropā un tādas nelielos daudzumos jau drukāja. Latvijā senākās saglabājušās Ziemassvētku apsveikuma kartītes ir drukātas XIX/XX gs. mijā.
20.12.2024.