Meža pētīšanas stacijā zinātniskās izpētes objekti ir visdažādākie. Vislielākās platības aizņem koku stādu pēcnācēju pārbaudes, kas ir meža selekcijas programma. Tāpat nodarbojas ar adaptīvo mežsaimniecību.
Mārtiņš Līdums iezīmē: – Mēs piedalāmies un veidojam zinātniskās izpētes objektus, kas pārbauda hipotēzes, kā nākotnē, mainoties klimatam, mežsaimniecība varētu turpināt būt mērķtiecīgs zemes izmantošanas veids Latvijā. Kādas būtu sugas, apsaimniekošanas principi, kas būtu jāņem vērā, klimatam mainoties u. t. t. Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ir neizbēgamas. Varam diskutēt, cik daudz tās esam izraisījuši mēs, cik to ietekmē dabiskie cikli. Jebkurā gadījumā klimata pārmaiņas notiek. Manā skatījumā, ir skaidrs, ka to mēs apturēt nevaram, bet varam pielāgoties klimata pārmaiņām, varbūt kādos segmentos pārmaiņas mazināt, bet ne apturēt.
Meža apsaimniekošanā, tāpat kā citās jomās, klimata pārmaiņas ir liels izaicinājums, jo, mainoties klimatam, ir jāpielāgojas.
– Meža apsaimniekošanas jomā modeļi par nākotni atšķiras ļoti lokāli. Nacionālais klimata modelis vai pieeja, kā patiešām pielāgoties klimata pārmaiņām, ir izaicinājums. Zinātnieki ir pieņēmuši šīs grūtības. Tieši meža apsaimniekošanā ir pētniecības virziens – adaptīvā mežsaimniecība. Tiek pētīti modeļi, kā var saimniekot, lai tas būtu racionāli un ilgtspējīgi, – skaidro pētīšanas stacijas vadītājs. – Mežam augot, tas piesaista oglekli. Tādā veidā mēs samazinām oglekļa emisijas. Jo mežs ražīgāks, jo vairāk piesaista. Gala beigās nonākam pie produkta, kas oglekli iekonservē (mēbeles). Savukārt, koku atstājot mežā, sadalīšanās procesā atkal daļa oglekļa nonāk augsnē, bet daļa – gaisā. Cikls ir nebeidzams. Pirmajā brīdī nevienam neienāk prātā, ka koks ir oglekļa glabātuve. Līdz ar to racionāla meža apsaimniekošana ir svarīga klimata jautājumu risināšanā. Tāpat mežam ir daudz citu funkciju. Manuprāt, neviens nevēlētos, lai mūsu tradicionālās koksugas būtu aizgājušas bojā. Tāpēc ir adaptīvā mežsaimniecība, kas mēģina eksperimentēt un modelēt, kādas varētu būt nākotnes briesmīgās katastrofas.
Viens no veidiem ir vētras jeb spēcīgo vēja brāzmu modelēšana dabā. Vienkāršā valodā runājot, koku laušana.
– Zinātnieki, izmantojot dažādus palīglīdzekļus, lauž kokus. Tas ir liels izaicinājums, jo nekad nevar zināt, kā koks reaģēs. Tiek mērīta primārā lūšana, sekundārā lūšana, tiek veidoti algoritmi, kādā režīmā audzēti koki un mežaudzes ir izturīgāki vai mazāk noturīgi pret vēja brāzmām. Ir diezgan skaidrs tas, ko rāda klimata modeļi, – stiprākas vētras kļūs arvien biežākas. Protams, to izjūtam jau šobrīd. Tās gan nav nemaz tik ekstrēmi spēcīgas, bet tās ir lapu laikā, kad ir lielāka masa. Koki tam nav pielāgojušies. Visticamāk, šādi vēji būs arvien vairāk, un zinātnieki vēlas noskaidrot, kāda varētu būt nākotnes mežu audzēšanas prakse. Šobrīd pirmie atzinumi ir, ka esošajām audzēm, īpaši egļu, apritei jābūt ātrākai. Jo īsāku laiku audzē, jo lielāka iespējamība, ka lielā vētra kokus neķers. Tāpat lielu postu nodara arī kaitēkļi. To esamība norāda, ka nav vairs spēcīgu ziemu un kaitēkļi masveidā savairojas. Līdz ar to ir jautājums, cik lielas monosugu audzes ir loģiskas nākotnē. Nepietiek tikai, ka mēs modelējam noturību pret ekstrēmiem vējiem, audžu struktūras noturību pret kaitēkļiem, bet jāsaprot vēl oglekļa piesaistes un siltumnīcas efekta gāzu emisija. Jāsaprot, kā ar mežu varam dot pienesumu. Tas nav tikai ekonomiskais aspekts vai oglekļa saglabāšana produktos, bet arī tā savākšana audzēšanas ciklā. Gāzes ir dažādas, visai dzīvelīga ekosistēma tāpat ir arī augsnē. Lai gan tur koncentrācijas ir nelielas, tāpat tās veido sarežģījumus modelēšanai, algoritmam, – norāda Mārtiņš Līdums.
29.11.2024.