Griķu dzimtene ir Himalaju reģions, kur kalnu rietumu nogāzēs tie savvaļā auga jau pirms 5000 gadiem. Ķīnā tos „pieradināja”, kultivējot augstākos reģionos nekā pārējās graudaugu kultūras. XVI gs. p. m. ē. ar klejotāju ciltīm tie „pārcēlās” uz kaimiņiem — Koreju un Japānu, pēc tam apguva Vidusāziju, Tuvējos Austrumus, Kaukāzu. Eiropā tie, visticamāk, ienāca ar mongoļu—tatāru iebrukumu (vairākās zemēs tos dēvēja par „tatāru graudiem”). XII—XIII gs. griķi nonāca Krievijā, XIV gs. sasniedza Poliju, XV gs. — Vāciju, XVI gs. — Itālijas ziemeļus un Franciju, XVII gs. — Šveici.
Bretaņā „melnie graudi" (fr. „ble noir") kļuva par vienu no pārtikas pamatkultūrām. Griķi bija viena no pirmajām kultūrām, kuras angļu kolonisti sāka audzēt Ziemeļamerikā, līdzi atvedot arī savas ēdienu receptes; griķu miltu plāceņi ASV dienvidu štatos kļuva tik populāri, ka tos pieminēja gan Margareta Mičela savā romānā „Vējiem līdzi", gan Tomass Mains Rīds „Jātniekā bez galvas". XX gs. Eiropā griķi te bija ļoti iecienīti (sevišķi I un II pasaules kara laikā, kad dārgāki produkti daudziem nebija pa kabatai), te atkāpās otrajā plānā aiz kviešiem, auzām un kukurūzas, bet visumā tika uzskatīti par nedaudz eksotisku, nevis pamatēdienu. Visiecienītākie griķi kļuva slāvu zemēs, kur „uz palikšanu" ienāca poļu, ukraiņu un baltkrievu virtuvēs. Arī Brazīlijā (8. vieta pasaules griķu ražotāju reitingā) tos XX gs. sākumā ieviesa krievu, ukraiņu un poļu emigranti, tie kļuva populāri gan kā pārtikas produkts, gan kā augi, kas atbrīvo augsni no nezālēm. XX gs. rietumu valstīs griķu platības samazinājās – agrāk ar tiem apsēja nabadzīgākās augsnes, kur normālu ražu deva vēl tikai rudzi, bet, izplatoties moderniem mēslojumiem, tur kļuva iespējams audzēt pieprasītākas kultūras – kviešus, kukurūzu, miežus. Griķi ir universāls pārtikas produkts. Griķu biezputras recepte nav mainījusies gadu simtiem, no griķu miltiem cep maizi, pīrāgus, plāceņus u. c., tos izmanto gan zupās, gan otro ēdienu garnējumos, salātos, kotletēs, ar tiem var gatavot saldas piena biezputras, pat desertus. Atšķirībā no kviešiem, griķos nav glutēna, toties ir daudz aminoskābju, antioksidantu, mikroelementu un šķiedrvielu, bet maz olbaltumvielu un kaloriju, tādēļ griķu ēdieni ir diētiski un palīdz samazināt svaru. Griķus lieto kosmetoloģijā barojošo un mitrinošo sejas masku veidošanā; ūdenī iejauktus griķu miltus uz sejas klāja jau senās Ķīnas skaistules. Tautas medicīnā izmanto nevis griķu graudus, bet gan auga lapas un ziedus, to novārījums ārstē kakla iekaisumus. Ar griķu sēnalām iesaka pildīt spilvenus un segas – tām ir relaksējošs efekts.
22.11.2024.