Sods par braukšanu dzērumā būtu jāpalielina līdz 5000 latu, turklāt jāatņem vadītāja apliecība uz mūžu – viedokli par šādu satiksmes ministra Aināra Šlesera šotrešdien izteikto priekšlikumu, kā arī nepieciešamību palielināt fotoradaru skaitu lūdzu izteikt Lubānas novada domes priekšsēdētāju Miķeli Gruzīti un Barkavas pašvaldības vadītāju Staņislavu Smelteru.
Nav reāli
– Var jau barjeras uzstādīt nez kādā augstumā un noteikt nez cik bargus sodus, bet jādomā taču par to, vai, īstenojot šādus drakoniskus priekšlikumus, izdosies sasniegt cerēto rezultātu, vai noteiktie sodi būs reāli izpildāmi. Jau tagad par braukšanu dzērumā šoferi var sodīt ar 500 latiem. Tas ir pietiekami stingrs sods. Turklāt daudziem automašīnas vērtība nesasniedz 5000 latu, bet dažam tā vispār ir tikai 500 latu, – spriež Miķelis Gruzītis.
Arī attiecībā uz fotoradaru skaita palielināšanas lietderību Lubānas novada domes priekšsēdētājs ir visai skeptisks.
– Tas, vai pēc to skaita palielināšanas samazināsies pārkāpēju skaits, ir atklāts jautājums. Nupat notika kampaņa par invalīdiem ierīkoto autostāvvietu aizņemšanu. Cilvēki sabildēja, aizsūtīja fotogrāfijas, bet ar to izrādījās par maz, jo, lai kādu par to sodītu, nepieciešams esot vēl iesniegums. Ja tā nav, tad fiksētie materiāli, kā saka, ir „kaķim zem astes". Kur ir garantija, ka „gudri vīri" neapstrīdēs fotoradaru fiksētos satiksmes noteikumu pārkāpumus? – retoriski jautā Miķelis Gruzītis.
Var jau izteikt
– Priekšlikumus jau var izteikt dažādus, bet, domāju, vispirms vajadzētu papētīt Eiropas Savienības valstu pieredzi, vai arī tur, lai samazinātu satiksmes noteikumu pārkāpēju skaitu, it īpaši braukšanu dzērumā, nosaka sodus, kurus liela daļa nemaz nespēj samaksāt, – atzīmē Staņislavs Smelters.
Barkavas pagasta padomes priekšsēdētājs uzsver, ka fotoradari taču nefiksēs iereibušos šoferus, bet gan tikai atļautā ātruma pārkāpumu.
– Jau tagad noteiktais 500 latu sods par braukšanu dzērumā ir pietiekami liels. Varbūt vajadzētu pārdomāt iespējas dzērumā pieķertos autobraucējus vairāk nodarbināt sabiedriskajos darbos, piemēram, likvidējot nelegālās atkritumu izgāztuves mežos. Taču arī pret šādiem priekšlikumiem, iespējams, iebildīs tiesībsargs un citas cilvēktiesības aizsargājošās institūcijas. Ne velti par tā saucamo darba terapiju notiek diskusijas, jo, redz, katram pēc tiešā darba ir vajadzīga atpūta un nevienu cilvēku nevarot piespiest strādāt nepārtraukti, – piebilst Staņislavs Smelters.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA