LR Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Andis Purs Latvijas Meža programmas 2024 organizētajā seminārā iezīmēja medību likumdošanu un būtiskākos jautājumus par medību nozares attīstību Latvijā.
Latvija ir viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā – meži klāj 3,3 miljonus hektāru no valsts teritorijas. Andis Purs uzsvēra, ka, ņemot vērā, kādā intensitātē notiek mežsaimnieciskā darbība, būtiskas izmaiņas skar arī likumdošanu medību nozarē.
– Ļoti bieži medību kopiena tiek atstāta novārtā. Lai gan mednieks nereti tiek noniecināts, tomēr mednieki ir ļoti svarīgi, un tas ir resurss, kuru vajag uzturēt un atbalstīt, – sarunas laikā uzsvēra Andis Purs. – Latvijas cilvēki ir mūsu valsts lielākā vērtība. Tā ir tā lieta, kas vienmēr jāatceras un jāuzsver. Diemžēl, īpaši sociālajā vidē, bieži dzirdam negatīvus, nosodošus komentārus par medībām. Medības Latvijā ir atļautas, un šie komentāri varētu izpalikt. Līdz ar to valdības rīcības plāns ir attīstīt zināšanās un ilgtspējā balstītu lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, lai ražotu vietējam tirgum un eksportam augstākas vērtības produkciju un veicinātu drošas un kvalitatīvas pārtikas pieejamību.
Medību likumdošana
Medības ir darbību kopums vai atsevišķas darbības, kad, izmantojot medību šaujamieročus, rīkus vai paņēmienus, tiek izsekoti vai meklēti, ķerti, sagūstīti, ievainoti vai nonāvēti medījamie dzīvnieki. Medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana – medījamo dzīvnieku populācijas un apdzīvotās vides un ar to saistīto dabas resursu apsaimniekošana tādā veidā, lai saglabātu medību resursu bioloģisko daudzveidību un atjaunošanās spēju, nodrošinot medību resursus nākamajām paaudzēm, kā arī veicinātu medījamo dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un vides intereses un neapdraudot dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu medījamo dzīvnieku sugu izplatības teritorijā.
– Medību likumdošana ir ļoti nepieciešama, bet ir jāskatās, lai tā ir stingra, bet tajā pašā laikā arī vienkāršota, nevis birokrātiska un gara, – pārliecību pauda LR Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors. – Medības nodrošina un veicina: bioloģisko daudzveidību – nepieļaujot atsevišķām sugām pārmērīgi savairoties un izspiest no dzīves telpas citas sugas (izēdot tās tiešā veidā, likvidējot to barības bāzi vai izmainot vidi); ekoloģisko stabilitāti – nepieļaujot dabisko regulācijas mehānismu „ieslēgšanos", kuru ekstrēmās sekas būtu jūtamas gadu desmitiem; iespēju pastāvēt saimnieciskajām nozarēm – lauksaimniecībai un mežsaimniecībai; personu fizisko drošību – satiksme, tiešu uzbrukumu draudi. Manuprāt, pārāk maz tiek runāts par tiešiem uzbrukumu draudiem, piemēram, par aktuālo tēmu – lāčiem un vilkiem. Lai arī medību saimniecība nav atsevišķa un patstāvīga nozare, bet blakus nodarbošanās veids, medību saimniecība var darboties kā saimniecība ekonomiski efektīvi, vienlaikus ievērojot vides un saimnieciskās intereses, ja vien mednieks apzinās savu pienākumu, ir pietiekami kvalificēts, izglītots un ar izpratni ne tikai medību jomā, bet arī saistītajās nozarēs, kā arī prot sabalansēt un respektēt citu interešu grupu tiesības.
Medību resursu pārvaldība
Galvenās prioritātes ir savvaļas dzīvnieku aizsardzība, medību populācijas stāvokļa novērtēšana un limita noteikšana, kas balstīta uz zinātniskām metodēm, lai nodrošinātu medījamo dzīvnieku populācijas ilgtspēju. Tāpat populācijas stāvokļa regulēšana, lai nerastos kaitējumi meža ekosistēmai un lauksaimniecības teritorijām.
Kā galvenos izaicinājumus medību nozares attīstībā, Andris Purs uzskaitīja: – Viens no izaicinājumiem ir klimata pārmaiņas. Sasilšanas ietekmē notiek sugu migrācija, kā rezultātā izmainās dzīvnieku populācijas un jāpielāgo medību politika. Tāpat izaicinājums ir konflikts starp mednieku kopienu un dzīvnieku tiesību aizstāvjiem. Sabiedrības attieksme pret medībām kļūst arvien kritiskāka. Tikpat nozīmīgi – likumdošanas izmaiņas. Nepieciešams pielāgot likumdošanu, lai tā atbilstu prasībām, piemēram, attiecībā uz tehnoloģiju izmantošanu un populāciju apsaimniekošanu. Nepieciešama konceptuāla diskusija, lai rastu atbildes uz jautājumiem, piemēram, kurām sugām objektīvi nepieciešama limitu noteikšana un kādā detalizācijas līmenī? Vai Valsts meža dienestam (VMD) jārūpējas, lai, piemēram, mežā uzturētos piecpadsmit aļņi uz tūkstoš hektāriem nevis četri? Vai arī VMD funkcija ir nodrošināt visu medījamo sugu esamību tām piemērotajās dzīvotnēs (gan limitēti, gan nelimitēti medījamo) – uzturēt populācijas virs minimālā līmeņa? Vai būtu nepieciešama diskusija par kvalifikācijas prasību noteikšanu personām, kuras vēlas veidot un uzturēt medību iecirkņus (vai saimniecības)? Vai medību iecirkņi vispār ir nepieciešami? Domājot par turpmāku rīcību, viennozīmīgi nepieciešams palielināt sabiedrības informētību par medību nozīmi ilgtspējīgas dabas pārvaldībā, lai mazinātu spriedzi starp dzīvnieku aizstāvjiem un medniekiem. Tikpat svarīgi ir pielāgot likumdošanu jaunajiem izaicinājumiem, mainīgajām klimata ekoloģiskajām tendencēm, kā arī tehnoloģiju attīstībai (digitālās platformas u. t. t.). Nepieciešams turpināt attīstīt uzraudzības un datu vākšanas tehnoloģijas, lai efektīvāk kontrolētu dzīvnieku populācijas un uzlabotu medību drošību, kā arī iedvesmoties no citu valstu medību modeļiem, lai uzlabotu medību pārvaldību Latvijā.
Andis Purs gan atgādināja, ka normatīvos aktus mainīt var arī pati sabiedrība, galvenais, lai tie ir jēgpilni un mērķtiecīgi. Ierosinājumus, priekšlikumus, jautājumus aicina sūtīt uz e‑pastu [email protected].
12.11.2024.