Sakopšanas talkas latviešiem nav nekas jauns. Tās tiek rīkotas jau kopš senseniem laikiem. Arī Madonā tās notiek katru pavasari, un, kā atzīst rajona un pilsētas pašvaldības vadītājs Andrejs Ceļapīters, ko pamatoti var uzskatīt par Madonas pilsētas sakopšanas talku patronu (viņš bija tas, kura vadībā 2001. gadā tika atjaunota šī tradīcija), tās tiks rīkotas tikmēr, kamēr uz talku atnāks kaut viens talcinieks…
Arī Lielajā talkā, kas sestdien, 13. septembrī, visā Latvijā noritēja ar devīzi „Par tīru un zaļu valsti. Dāvana Latvijai 90. gadadienā", madonieši bija pirmie (jau piektdienas pēcpusdienā), kas devās sakopt mežus, ceļmalas un citas teritorijas.
Daudziem talka sākās ar maisu un darba cimdu saņemšanu, jo tikai retais bija izmantojis iespēju tos saņemt bez maksas pašvaldībā, „Rimi" vai „Supernetto" lielveikalos. Madoniete Dace Sproģe bija viena no tām, kas maisu un cimdu pāri izvēlējās „Supernetto" veikalā.
Atkritumus vākt nav jākaunas
– Es zinu, ka Latvijā tiek rīkota sakopšanas talka un tās organizatori aicina ikvienu salasīt kaut vienu maisu atkritumu. Sestdien man ir ieplānots brauciens uz Saikavas-Praulienas mežiem, gribu salasīt sēnes, bet, kā esmu novērojusi iepriekšējās reizēs, tur mētājas daudz atkritumu un ir izveidojušās pat atkritumu kaudzes. Visu, protams, es nesalasīšu, bet vienu maisu ar atkritumiem piepildīšu, aizvedīšu un nolikšu to pie konteineriem, kā Lielajā talkā paredzēts, – iecerētās aktivitātes talkas dienā atklāja Dace Sproģe.
Viņa atzinīgi novērtēja arī pašu ideju – sarīkot sakopšanas talku visā Latvijas teritorijā, bet vienlaikus uzsvēra, ka par kārtību mežos vairāk būtu jārūpējas to īpašniekiem, mežsargiem, mežu apsaimniekotājiem, uzmanību pievēršot arī tam, kā mežos uzvedas sēņotāji, ogotāji, tālbraucēji ceļmalās.
– Viendien, skatos, baļķu vedējs izkāpj no mašīnas un ar pilnu tīkliņu dodas uz mežu. Es viņam prasu – ko jūs tur darīsiet, parasti uz mežu taču iet ar tukšām somām un groziem. „Kāda jums daļa!" saņēmu atbildi. Kāds tur brīnums, ja Latvijas zaļie meži ir pārvērsti par nelegālām atkritumu izgāztuvēm. Tāpat arī ezeru krasti, ceļmalas ir piemētātas ar plastmasas un stikla pudelēm, papīriem un citām drazām. Šovasar ar vīru un mazdēlu biju aizbraukusi atpūsties pie Kāla ezera, un arī tur mētājās dažādi atkritumi. Es mazdēlam teicu, lai nekad tā nedara, un aicināju kopā savākt daļu atkritumu. Bet viņš iebilda: omīt, man kauns, ja nu kāds paziņa ierauga, uz ko atbildēju: kauns ir izmētāt atkritumus, bet par to savākšanu, tā padarot Latvijas dabu tīrāku, gan nav jākaunas, – audzināšanas pieredzē dalās Dace Sproģe.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 18.09.2008.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto