Izskanējis, izsmaržojis Ļaudonas šīs vasaras svarīgākais notikums — skolas salidojums. Šī gada gaviļniece — vecā skola. Simtgadniece! 1924. gadā tika atklāta divgadīgā Ļaudonas Lauksaimniecības skola.
Tā bija ļoti populāra mācību iestāde, Ļaudonas mazā Kaucminde. Te mācījās tuvākās un tālākās apkaimes jaunieši, apguva būtiskas, dzīvē vajadzīgas zināšanas un prasmes. Puiši specializējās galdniecībā un dažādās tehniskās lietās, meitenes cepa maizi, gatavoja ēst, auda, krāsoja dzijas, adīja, izšuva, vārīja ziepes. Kā vieni, tā otri kūtī guva arī veterinārās iemaņas.
Divdesmit izlaidumos skolu beidza vairāk nekā 400 jauniešu. Skolas ēka ir skaista, galvenais – ar ļoti pārdomātu telpu izkārtojumu. To cēla trīs gadus. Celtniecība izmaksāja 65 tūkstošus latu. Šo naudu neiedeva valsts. Tā tika savākta dažādu ziedojumu veidā. Lauksaimniecības biedrības valdes locekļi – „Glāznieku" saimnieks Brēmers, „Ņācu" Lācis, „Suņupu" Lauge, „Līču" Jansons, ieķīlājot savas saimniecības, pat ņēma kredītus skolas celtniecībai. Tās būvprojektu izstrādē bija iesaistīti tā laika populāri arhitekti – Blanzenburgs, Orleans, Rauteršilds. Celtniecību vadīja, uzraudzīja minētie valdes locekļi un skolotājs A. Nesaule. Ļoti palīdzēja arī vietējās sabiedrības labvēlīgais noskaņojums. Ziedojumu vākšanai Dāmu komiteja rīkoja labdarības balles, dažādas izsoles. Dziedāja T. Reitera koris.
Lazdonietis Harijs Liepiņš, jauneklis, kurš arī mācījās Ļaudonas Lauksaimniecības skolā, savā dienasgrāmatā raksta, ka radio skolā iekārtojis ļaudonietis, fotogrāfs Rūdolfs. Aparāts pirkts pie Ļaudonas veikalnieka Joffes. Arī skolēni maksājuši – katrs 2 latus.
Skolas mācību programma bija ļoti elastīga. Sezonas laikā papildus mācībām tika rīkoti speciāli kursi. Runājot mūsdienu valodā – meistarklases. Mana vecākā māsa Nora atceras, ka mūsu mamma, būdama precēta kundze, apmeklējusi augļu un dārzeņu konservēšanas nodarbības. Nora atceras arī kursos izmantotās īpatnējās burkas. Pieļauju, ka līdzīgi kursi rīkoti arī rokdarbu mīļotājiem.
Lauksaimniecības skola pastāvēja 20 gadus – līdz 1944. gadam. Kara laikā gan tur bija ierīkots vācu armijas hospitālis. Un, iespējams, tieši tāpēc skola izglābās, un tā Lauksaimniecības skola kļuva par Ļaudonas septiņgadīgo skolu. Jau 1944. gada rudenī pilsētiņas un apkārtējo pagastu bērni devās uz skolu. Tālāko māju bērni dzīvoja internātā. Viņiem no mājām atveda gultiņas un maizes lādītes. Pēc speciāla grafika vecāki kopgaldam piegādāja produktus.
Lai sagatavotu skolu mācībām, talkā nāca pilsētiņas amatnieki. Jābrīnās, kā izdevās atrast skolotājus – karš taču vēl nebija beidzies.
Pēc trim gadiem, 1947. gadā, kad es sāku mācīties, viss jau bija kārtībā – gan izremontētas telpas, gan strādāja lielisks pedagogu kolektīvs.
Klasēs bija daudz bērnu – ap trīsdesmit. Pamatskolā mums bija brīnišķīga audzinātāja Milda Apsīte. Viņai nekad nevajadzēja pacelt balsi – mēs visi gribējām mācīties. Vasarā viņa mūs veda uz upi peldēt.
Skolotāji bija gan ģimenes cilvēki, gan nupat augstskolu beiguši jaunie speciālisti. Viņu dzīve nebija viegla. Kamēr vēl nebija uzcelta skolotāju dzīvojamā ēka, vajadzēja samierināties ar istabiņām skolā vai kādā apkārtnes mājā. Vasarā, kad nedarbojās skolas ēdnīca, bija jādomā, kā paēst. Vietējā veikala pārdevējas priecājās, ka liela piekrišana bija mencu aknu konserviem. Tagad tā ir īpaša delikatese, toreiz – vieni no lētākajiem zivju konserviem. Mēs, ļaudonieši, vēl nepratām tos ēst vai gluži vienkārši nebija to kapeiku pirkšanai. Dzīvojām ļoti trūcīgi.
Jau 1950. gadā mūsu septiņgadīgā skola iegūst vidusskolas statusu. Interesanti, ka bērni no Saikavas, Mārcienas, Kalsnavas un Sāvienas netiecās uz pilsētu, uz Madonu, bet izvēlējās karā nopostīto Ļaudonu. Domāju, ka tas bija mūsu skolotāju nopelns – viņu zināšanas, autoritāte, skolā valdošā draudzīgā atmosfēra. Bija jau arī lieliski skolotāji. Direktors A. Salenieks ar kundzi, A. Zvaigzne, M. Židova, M. Apsīte, E. Lubāne, E. Vītoliņa, I. Elksnīte, V. Lesiņa. Jaunās pedagoģes – A. Meķe, M. Upeniece, B. Latere.
Kā spožas zvaigznes skolas debesīs iemirdzējās topošais gleznotājs I. Zvagūzis, aizrautīgais botāniķis O. Trops. Skolotājs Trops mūs iepazīstināja ar savu izbāzto putnu kolekciju. Tā bija viņa aizraušanās. Bet jaunie, talantīgie pedagogi – skolas direktors Modris Gundegs un fizikas skolotājs Vilnis Holšteins spēja sadabūt skolai īstu darbojošos traktoru, ar kuru varēja pat braukt. Tā mēs visi, arī meitenes, apguvām iekšdedzes dzinēja pamatus. Lieliskā fizkultūras pasniedzēja V. Beinerte mācīja mums, meitenēm, apzināties savu sievišķību.
1953. gada 1. septembrī Ļaudonā ieradās skolotājs Alfrēds Indriksons. Stalts, vienmēr rūpīgi ģērbies, askētiskas, vīrišķīgas elegances paraugs. Viņa vācu valodas zināšanu krājums krietni pārsniedza skolai nepieciešamo līmeni. Audzināmās klasēs viņš pasniedza arī latviešu literatūru. Kad tika uzcelta skolotāju dzīvojamā ēka, ieradās pārējie Indriksonu ģimenes locekļi – kundze Anna, arī skolotāja, un četri bērni – divas meitas – Gunta un Vizma, divi dēli – Uldis un Vilnis. Meitas jau mācījās Rīgā, bet zēni gan gāja mūsu Ļaudonas vidusskolā.
04.10.2024.