Varakļānu vidusskolas absolvente SAMANTA MEDINIECE šobrīd studē Rīgas Tehniskās Universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes 1. līmeņa profesionālās studiju programmas “Loģistika” 2. kursā.
Samantu Varakļānos bieži var satikt ar kameru rokās, iemūžinot dažādus pasākumus un notikumus.
Jautājot, kā aizsākās interese ķert skaistākos mirkļus caur kameras objektīvu, jauniete pastāsta: – Šķiet, ka interese par fotografēšanu vairāk vai mazāk aizsākās tad, kad tētis 2015. gadā iegādājās Canon EOS 1200D, it kā pats sev. Tajā laikā tādas kameras tikai sāka pamazām kļūt populārākas, jo iepriekš visiem bija tās mazās, digitālās kameras. Man pašai tad bija 12 gadi. Tā arī pamazām to aizsāku, fotografējot "klusās dabas", savus mājdzīvniekus, arī dabu, paņemot līdzi kameru uz kādiem ģimenes pasākumiem, bet es parasti cilvēkus nefotografēju, lieki neuzbāzos, neko daudz no tā nesaprotot, bet vairāk sev – nekur to nepublicējot. Kad palika garlaicīgi, ņēmu kameru rokās un fotografēju visu, ko redzēju. Ziemassvētkos man uzdāvināja lielāku objektīvu, lai varētu ar to nodarboties kvalitatīvāk. Ar šo objektīvu fotogrāfijām bija labāka kvalitāte, varēja uzņemt attēlus, kas atradās vairākus desmitus metru attālumā. Tas arī paredzēts vairāk fotografēšanai dabā, lielākos attālumos. Tā nu es turpināju uzņemt fotogrāfijas, bet joprojām neko daudz no tā nesapratu. Sāku pašmācības ceļā paspaidīt podziņas, cenšoties saprast, kas un kā mainās, mainot dažādas funkcijas un režīmus. Pamazām draudzenes prasīja fotosesijas – parkos, mežos, pļavās. Darīju to tikai prieka pēc. Vispatīkamāk bija tad, kad ieraudzīju savas uzņemtās fotogrāfijas sociālajos tīklos. Taču pēc tam uz pāris gadiem paņēmu pauzi, jo īsti nebija iemesla paņemt kameru.
Klusuma pauze Samantas dzīvē ilga aptuveni trīs gadus, bet radu mudināta atkal atgriezās pie iemīļotā vaļasprieka.
– Kādā brīdī radi sāka lūgt iemūžināt savus ģimenes svētkus, dzimšanas dienas, kristības. Vairāk aicināja tieši mani, jo man bija kamera, patika to darīt un es kaut ko nedaudz no tā sapratu. Pirmais lielais "pasākums", kuru iemūžināju, bija radu kāzas, taču tās bija ļoti mazas un klusas, tikai paši tuvākie. Tad pamazām mani aicināja iemūžināt izlaidumus savā skolā, savā mākslas un mūzikas skolā. Šķiet, ka vismaz četrus izlaidumus biju fotogrāfs – gan individuāli, gan arī klasēm, – atminas Samanta Mediniece. – Man ir arī pieredze, iemūžinot Olimpisko dienu Varakļānu vidusskolā, volejbola pasākumu jauniešu centrā "Aplis", sieviešu volejbola čempionātu, kas norisinājās Varakļānu vidusskolas sporta zālē, pagājušā un šī gada Varakļānu novada moto braucienu. Visaktīvākais laiks, šķiet, bijis 2023. un 2024. gads. Vairāk man patīk fotografēt tādus pasākumus, kas notiek kustībā, piemēram, volejbola pasākumi, moto braucieni, jo, iemūžinot šādus pasākumus, es jūtos kā pasākuma epicentrā, tos var piedzīvot no pilnīgi cita skatu punkta. Manī ir tāds kā adrenalīns nofotografēt un noķert pēc iespējas labāku kadru, ko cilvēks, kas skatās šīs fotogrāfijas, varētu gandrīz vai iedomāties un sajusties tā, it kā atrastos tajā pasākumā, iemūžināt tās emocijas, vai arī atkal sajust tās emocijas, kas pārņēma konkrētajā momentā, kas tika iemūžināts. Šādos pasākumos, kad visu laiku ir jāseko līdzi visiem aktuālajiem notikumiem, prāts ir pilnīgi atslēdzies no citām lietām. Es esmu momentā!
Samantai fotografēšana ir sirdslieta. Visu, ko māk, ir apguvusi pašmācības ceļā.
– Līdz šim nav arī sanācis apmeklēt nekādus kursus vai apmācības, bet vienreiz iesaistījos jauniešu centra "Aplis" rīkotajā projektā, kur varēja uzzināt un iemācīties dažādas lietas un "knifiņus" par fotografēšanu. Tomēr projekts fokusējās vairāk uz fotografēšanu ar telefonu, bet iemaņas, ko ieguvu tur, es izmantoju gan ikdienā, fotografējot ar telefonu, gan ar kameru. Pārsvarā visas iemaņas esmu sapratusi un ieguvusi pašmācības ceļā, spaidot dažādās kameras podziņas un funkcijas. Šķiet, ka noskatījos pāris YouTube video, lai tīri izprastu savas foto kameras funkcijas. Fotografēšanu izmantoju kā veidu palīdzēt citiem, neprasot par to pilnībā neko pretim, jo tas ir veids, kā es atslēdzos no ikdienas, tie ir brīži, kad es esmu savā "elementā", un tas mani rada priecīgu, – līksmi pauž jauniete. – Šobrīd ar fotografēšanu sanāk nodarboties diezgan reti. Tik, cik kāds palūdz. Viss ir pilnīgā amatieru līmenī. Ikdienā kadrus iemūžinu ar telefonu, bet nav tā kā agrāk, ka garlaicības dēļ vienkārši ņemu kameru un eju ārā fotografēt savus mājdzīvniekus vai dabu. Tas šobrīd laikam vairs nav mans. Mūsdienās cilvēkiem ir telefoni, ar kuriem var uzņemt ne sliktākas fotogrāfijas kā ar kameru, un arī es vairāk fotografēju tieši ar telefonu. Kameru izvelku tiešām tikai tad, kad aicina piedalīties kādā pasākumā.
13.09.2024.