R. Blaumaņa memoriālais muzeja „Braki” veic plašu pētījumu par Ērgļu apkaimes nozīmīgām kultūrvēsturiskām vietām — muižām, krogiem, baznīcām, skolām, kultūras un sabiedriskām iestādēm, tirdzniecības vietām, ražotnēm, uzņēmumiem, dzimtu mājām, tūrisma apskates objektiem.
Pētnieciskais materiāls no 2020. gada regulāri bija lasāms izdevumā „Ērgļu Novada Ziņas" (no 2021. gada – „Ērgļu Apvienības Ziņas"), sākot no septembra, ar to varēs iepazīties reģionālajā laikrakstā „Stars". Tā kā Ērgļu sākums ir Ērgļu pils, vēlāk muiža, tad vēstures stāsts iesāksies ar ieskatu Ērgļu pils pirmsākumos un tālāk muižas sazarotajā ēku sistēmā.
Ērgļu muiža
Ērgļu vārds rakstos pirmoreiz minēts 1334. gadā, kad par Ērgļu īpašnieku kļuva Tīzenhauzenu dzimta. 1341. gadā Engelberts fon Tīzenhauzens iesāka koka pils celtniecību, bet 1354. gadā – mūra pils celtniecību, kas tika pabeigta 1397. gadā. Ērgļu pils celta kā augstienes pils, kuru apsargāja Ogres augstais krasts un pakalnu stāvās nogāzes. Pils būvēta pēc vācu torņu piļu paraugiem. Tai bija taisnstūra forma, pilī varēja iekļūt pa paceļamo tiltu. Torņi bijuši četri: apaļais, četrstūrainais, garais un vārtu tornis, kurā ierīkota munīcijas noliktava. Pils iekšienē atradusies baznīca – kapela, bet priekšā pilij izvietotas saimniecības ēkas. Kad pils celta, apkārtnes zemniekiem bijis jāved noteikts skaits litru piena, ko lēja klāt kaļķu maisījumam, lai java būtu izturīgāka. Nepaklausīgos zemniekus sodīja Rata kalnā, kur bijis moku rats.
Livonijas kara (1558-1583) laikā 1577. gadā Krievijas cara Ivana Bargā karapulki ieņēma Ērgļu pili un to sagrāva. Livonijas karam beidzoties, Ērgļi nonāca poļu varā un tika saukti par stārastiju. Poļu karalis Stefans Batorijs Ērgļus piešķīra poļu virsniekam Albertam Dembinskim. 1589. gadā, kad poļu karalis Sigismunds III ceļā uz Zviedriju ieradās Ērgļos, par godu karaļa ierašanās notikumam tika veikts daļējs pils remonts.1598. gadā Sigismunds III atjaunoja Ērgļu īpašumtiesības Detlāram Tīzenhauzenam.
Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) Vidzeme nonāca Zviedrijas pakļautībā. Pils tika saspridzināta, palika tikai tornis, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Kara laikā Tīzenhauzeni cīnījās zviedru pusē, tāpēc 1630. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs Ērgļu muižu apstiprināja par Hansa Heinriha fon Tīzenhauzena īpašumu. Ziemeļu kara (1700-1721) rezultātā Vidzeme nokļuva Krievijas pakļautībā, tagad tā bija Krievijas guberņa. 1722. gadā Tīzenhauzeni Ērgļu muižu ieķīlāja landrātam Gothardam Vilhelmam fon Bergam, kurš 1734. gadā to nopirka par 21 750 Alberta dālderiem. Tīzenhauzenu dzimta Ērgļos valdīja 400 gadus.
1782. gadā Frīdrihs Reinholds fon Bergs Ērgļu muižu par 70 000 valsts dālderiem pārdeva virsleitnantam Otto Johanam fon Tranzejam. 19. gs. vidū – no 1857. līdz 1858. gadam – pilskalna teritorijā uz muižas galvenā ceļa pusi tika būvēta jaunā mūra pils jeb kungu māja. Tā bija vēlā klasicisma celtne, pusotrstāvīga ķieģeļu ēka ar lēzenu jumtu un kvadrātveida trīsstāvīgu torni. Muižas apkaimē bija iekopti skaisti parki, kuros auga liepas, kļavas, gobas, ozoli, kā arī Vāczemes egļu un riekstu koki. Bija arī aļņu un fazānu parks. 19. gadsimta beigās Ērgļu muižā bija attīstīta saimniecība, tai piederēja vairākas lopu muižas – Āķēni, Kalna muiža (Berghof), Vecmuiža, Jaunā muiža un Itālija; četri krogi – Pils jeb Baznīcas krogs, traktieris, Kaķaraga krogs un Līburu krogs ; mežsarga vieta Zviedros. Ap 1900. gadu muižas teritorijā tika rakti dīķi un kanāli. Viena kanāla daļa gāja gar pilskalnu, pēc tam zem mūra tiltiņa ūdens ietecēja Ogrē. Tika ierīkots ūdensvads.
1905. gada revolūcijas laikā muižas kungu māja tika nodedzināta un to vairs neatjaunoja. No dzīves aizgāja vecais Tranzejs jeb Gustavs Rūdolfs fon Tranzejs-Rozeneks, kas bija stingrs un bargs. Viņa dēls Eduards Frīdrihs Alvils Remberts Rūdolfs fon Tranzejs bija cilvēcīgāks un liberālāks, viņa laikā daudzas muižas ēkas tika pārbūvētas. Tā kā kungu māja 1905. gada novembrī tika izpostīta, tad dzīvošanai pielāgoja pārvaldnieka mītni un pavāra namiņu, tos apšuva ar sarkaniem ķieģeļiem. No nodegušās kungu mājas labākajiem ķieģeļiem uzcēla divas jaunas ēkas – zirgu stalli un klēti. Tornī ierīkoja ūdens sūkni un dažus dzīvokļus muižas ļaudīm. Arī citās muižas ēkās veica remontdarbus. Pēc 1908. gada Ērgļu kartes redzams, ka muižas kompleksu veidoja daudzas ēkas – līdzās jaunajam izbraucamo zirgu stallim bija arī vecais ar zirglietu noliktavu, smēdi, novietni darba zirgiem. Netālu atradās dārznieka (kalpu) māja. Bija arī skaista putnu mītne. Rata kalna pakājē atradās apaļas formas neliela ēka – rundālīte jeb mednieku namiņš. Ir bijusi spirta un alus darītava jeb brankūzis, liela smēde, dzirnavas, ledus pagrabi.
Tranzeja dzimtas pārstāvji Ērgļus atstāja 1920. gadā, kad Latvijas agrārreformas rezultātā muiža tika atsavināta. Latvijas brīvvalsts laikā no muižas kungu mājas bija palikušas vien drupas. Ilgu laiku saglabājās pils tornis, kurā bija ūdens rezervuārs, kā arī iekārtoti pat dzīvokļi. Netālu no torņa 1953./1954. gadā tika uzcelta māja medicīnas darbiniekiem (Komjaunatnes iela 1, tagad Parka iela 1). 1990. gados šī ēka kļuva par privātīpašumu.
Pārvaldnieka māju un pavāra namiņu 1920. gados pārņēma Sarkanā Krusta organizācija un iekārtoja slimnīcu (Parka iela 5). Zirgu stallis tika pielāgots dzīvošanai un saimnieciskajām vajadzībām, tagad te ir Ērgļu sociālās aprūpes centrs (Parka iela 4). Savukārt klēti laika gaitā izmantoja dažādām sabiedriskām un kultūras aktivitātēm, vēlāk to pārņēma Latvijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (Parka iela 6).
Daudzas muižas ēkas izpostīja Otrajā pasaules karā, kaut kas tika atjaunots, pārbūvēts, pielāgots, kaut kas palika krāsmatās, un par to liecina vien drupu kaudzītes. Avīzes turpinājumos iepazīstināsim ar Ērgļu muižas ēku vēsturi, par pamatu ņemot 1908. gada kartē norādītās celtnes un to izmaiņas vairāk nekā 100 gadu laikā.
Materiālu apkopoja
03.09.2024.