Makšķerēšanas entuziasts JĀNIS OGORODŅIKOVS uzskata, ka šobrīd makšķerēšana ir palikusi par tādu modes lietu jeb jaunu trendu!
Tā esot ļoti mainījusies, ja salīdzina, kā tas tika darīts pirms divdesmit gadiem – beidzot samazinājusies maluzvejniecība, taču klāt nāk jauni izaicinājumi zivīm – tehnoloģijas, kas mūsdienās ir attīstījušās tādā līmenī, ka Jānis to izmantošanu sāk vērtēt vairāk negatīvi nekā pozitīvi. Sevi ar makšķeri rokās Jānis atceras kopš četru gadu vecuma. Stāsts klasiskais – lazdas vica, aukla, āķis, pluds, maize ēsmai un – aidā – uz dīķi pēc karūsiņām.
– Tad tas attīstījās uz priekšu – dīķi nomainīja Aiviekste un Kaķīša ezers, lazdas vicu aizstāja bambuss un „Ņevas" spole. Apmēram desmit gadu vecumā sāku spiningot un to turpinu darīt arī šodien. Tā nu es varu teikt, ka aktīvs makšķernieks esmu jau trīsdesmit divus gadus. Pēdējos gados gan šai nodarbei laika paliek arvien mazāk, bet pāris nedēļas nogales gadā cenšos tam veltīt. Īpaši patīk foreļu cope pavasarī, un arī pārējās zivis es medīju varbūt citādāk nekā citi – tās es meklēju cilvēkiem grūti pieejamās vietās. Man ir viegls piepūšamais kajaks, ar kuru brienu caur mežiem, purviem uz ezeriem, kas ir tālu no ceļiem, tur arī var izbaudīt aktīvu copi, jo te zivis tiek presingotas daudz retāk. Bēdīgā pieredze gan ir – lai cik tālu esmu aizbridis, vienmēr atrodu cilvēka atstātās pēdas – tukšas pudeles, bundžas, maisiņus un citus atkritumus. Tas tiešām izraisa sašutumu, bet arī šī lieta uzlabojas ar katru gadu!
Pēdējos gados kādas astoņas reizes mēs ar draugiem vasarās braucām uz Zviedrijas ziemeļiem, vēl 300 kilometrus aiz polārā loka, kur saule vasarās nenoriet un ziemā izdzīvot ir ļoti grūti. Šajā apgabalā praktiski visur ir lieliska cope, bet mēs ejam vēl tālāk – lidojam vairākus desmitus kilometru kalnos ar helikopteru un pēc tam vairākas dienas ceļojam pa upēm lejup – līdz kādai vietai, kur upi šķērso ceļš. Tā ir bezierunu izdzīvošana nedēļas garumā, visapkārt ir tikai tundra, odi un ziemeļbrieži. Bez telefoniem, interneta un ērtībām – skarbi un tieši. Lomi tur ir iespaidīgi, ledainajās upēs ir foreļu, alatu un paliju jūra. Bet par to ir jāmaksā – bīstamas krāces, ūdenskritumi deviņstāvu mājas augstumā, klintis un kalni – to ir ļoti grūti aprakstīt, bet pēc šiem ceļojumiem esmu atmetis baidīties no ļoti daudzām lietām. Tas arī mani visvairāk aizrauj – adrenalīns, nezināmais un pārsteigums aiz katra akmens. Ja runājam par neķeršanos vai neveiksmēm – ir likumsakarība starp to, ko tu ieguldi, un to, ko saņem. Jo vairāk sevi ieguldi, jo tiec bagātāk par to atalgots! – savā hobijā dalās Jānis.
Viņš ir lauku puika – Jānim nav brāļu vai māsu, tā vietā bija suns, bumba un velosipēds, tādēļ jau no bērna kājas viņš sevi izklaidē ar sportu, ir mēģinājis ļoti daudz ko, bet vislabāk no visa ir padevusies kalnu slēpošana un riteņbraukšana, ko arī diezgan aktīvi dara šobrīd.
– Ja ar riteņbraukšanu nodarboties šobrīd sanāk diezgan reti, tad kalnu slēpes ir mans, bet, arī te es aizgāju nedaudz nestandarta ceļu. Es sevi atradu tādā sporta veidā kā skijorings – ar kalnu slēpēm, turoties striķī, braucu aiz krosa motocikla. Tā nu jau četrus gadus aktīvi ar to nodarbojos kopā ar savu domubiedru no Liezēres – Jāni Maču. Piedalāmies gan Latvijas čempionātā, gan treniņsacensībās, ir vēlme arī aizbraukt uz starptautiskajiem mačiem Čehijā, kur latvieši aizbrauc "izpogāt pogas" vietējiem jau pēdējos divus gadus. Ņemot vērā, ka skijorings ir ziemas pasākums, bija jāizdomā, kā adrenalīnu noķert arī vasarā, tādēļ ņēmām talkā izdomu un ar Jāni Maču piedalījāmies pēdējos divos kalnā braukšanas pasākumos Briežkalnā – tēmējām uz skatītāju simpātiju balvu, ko arī abos pasākumos esam izcīnījuši! Šovasar uzbūvējām tēlu „Kariņa pēdējais lidojums", kur ar tačku, kas bija pārbūvēta par privāto lidmašīnu, kura bija piestiprināta pie krosa motocikla – uztraucāmies Briežkalna stāvākajā nogāzē – sanāca ekselenti! Mani hobiji ir mana atslēgšanās no ikdienas, man tā ir ļoti dinamiska un ne bez stresa, attiecīgi ļoti velk nedaudz atslēgties.
30.08.2024.