DENISAM KOVTUNAM makšķerēšana ir tuva jau kopš bērnības. Laikam ejot, interese par to ir tikai augusi, un šobrīd grūti vairs teikt, ka tā ir tikai hobija līmenī.
Denisam ļoti rūp, lai novada ezeri un citas ūdenstilpes ir sakārtotas un apsaimniekotas.
– Interese par makšķerēšanu aizsākās bērnībā kā jau lielākajai daļai makšķernieku. Tēvs ir diezgan liels makšķernieks un tāpēc vienmēr uz copi ņēma mani līdzi, – atceras Deniss. – Pirmās makšķerēšanas gaitas aizsākās ar pludiņu. Tālāk visas prasmes tikai attīstījās. Izrādījās, ka arī vecmamma ir liela makšķerniece, un laukos turpat blakus mājai bija ezers. Liela vasaras daļa tika pavadīta pie ūdeņiem. Vēl joprojām atceros – makšķerēšana tika iesākta ar ļoti vecu bambusa makšķeri, vecajiem spalvu pludiņiem un vectēva senajiem makšķerrīkiem, un šī interese ne mirkli nav pārgājusi. Šobrīd, tā teikt, katram makam, katra gribēšanai veikali pilni ar makšķerlietām, var izvēlēties katrs savam stilam un kabatai piemērotāko.
Taujāts, kuras ir iecienītākās copes vietas, Deniss pastāsta: – Ārpus novada tā ir Daugava, Inesis un Alauksts. Iecienīts ir Lubāna ezers un, protams, citi apkārtējie novada ezeri – Kāls, Viešūrs. Šobrīd ir diezgan noslogots laiks darbā, arī dienas paliek īsākas un nekur tālu nevar īsti aizbraukt, jo vienkārši nepietiek laika. Tāpēc izvēlos Madonas apkārtnē esošās ūdenstilpes. Madonas novads ir bagāts ar ezeriem un upēm. Pirms došanās uz kādu ezeru, vispirms izpētu dziļuma kartes. Tāpat, kur iespējams ielaist laivu, lai netraucētu atpūtniekiem. Tiek pētītas zivis, kādas tur ir reģistrētas, kādas zivis ir laistas iekšā un cik lielas tās šobrīd varētu būt izaugušas. Tiek lasīti arī komentāri forumos par to, kā citiem tur ir gājis un ko ir ķēruši, no rīta vai vakaros, no laivas, kuros sēkļos utt. Izpēte tiek veikta diezgan nopietna. Gribas sastādīt plānu pirms makšķerēšanas, lai viss izdotos ļoti forši. Kā jau teicu, tā laika nav tik daudz. Katra cope tiek plānota rūpīgi. Zinām, kur mēs brauksim, cikos un kāpēc tieši tur, kādu zivi ķersim. Tātad no tā ir atkarīgs, kādus makšķerrīkus ņemsim līdzi, ar kādu laivu mēs brauksim un vai vispār izmantosim laivu.
Pieredzi var gūt, tikai darot, Denisam Kovtunam tā ir liela. Jautājot, kā viņš raugās uz kopējo situāciju novada ūdenstilpēs, Deniss turpina: – Vai vajadzētu licencēt visus ezerus, es nezinu, bet apsaimniekot – viennozīmīgi. Apsaimniekots ezers, šajā gadījumā arī licencēts ezers, ir zivīgāks. Tas tomēr vairāk tiek pieskatīts. Pirmkārt, no tāda viedokļa, ka tur nav iespējas izpausties maluzvejniekiem. Tiek sekots līdzi zivju krājumam. Ja visas licences tiek nodotas atpakaļ un reģistrēts loms, apsaimniekotājs redz, kādas zivis visvairāk tiek izķertas. No gada uz gadu tas dod iespēju saprast, kādas sugas nepieciešams papildināt, kādas – pašas lieliski vairojas. Kā jau teicu, ezeri, kas tiek pieskatīti, ir zivīm bagātāki. Kā piemēru varu minēt Karjera ezeru. Saprotu, ka tā ir tikai ūdens krātuve un pilnībā nepieder pašvaldībai, bet jebkurā gadījumā zivju resurss netiek papildināts. Īsti kontrolēts no malu zvejniecības viedokļa arī nē, saprotu, ka pagrūti to arī izdarīt. Otrs piemērs ir Rācenis. Savulaik tur zivis tika laistas iekšā. Varbūt tā krāja nav tik liela, kā gribētos, bet tā tur ir. Viennozīmīgi, daudz ko deva arī licences. Tas pats Salu ezers. To šobrīd apsaimnieko pašvaldība, krājumi ir papildināti vairākas reizes. Manuprāt, šo ezeru vajadzētu licencēt. Katrai pašvaldībai noteikti jāizskata, ko viņi deleģē par apsaimniekotāju. Vai tā to dara pati vai nodod kādai biedrībai. Kāla ezers ir lielisks piemērs. Tas tiek apsaimniekots, regulāri tiek papildināts zivju resurss, ir licences. Tur viss notiek, ezers tiek apsaimniekots atbildīgi.
Novads ir bagāts ar ezeriem, tikai nelielai daļai no tiem apsaimniekotājs ir biedrība. Deniss iezīmē, ka pārmaiņas gaidāmas Rāceņa ezera apsaimniekošanā.
– Madonā ir biedrība "Madonas makšķernieku klubs", līdz šim tā apsaimniekoja Rāceņa ezeru. Klubam mainījās valde, un šobrīd ir trīs jauni cilvēki, kas varētu pārņemt šo vadību, un viens no viņiem esmu es, – atklāj Deniss. – Turpmāk pielikšu roku arī pie Rāceņa ezera apsaimniekošanas. Nevar teikt, ka līdz šim nekas tur nav darīts un ezers ir bijis atstāts novārtā. Rācenim ir liels potenciāls, iesāktie darbi ir labi. Mēģināsim no savas puses turpināt iesāktās iestrādes un uzsākt arī ko jaunu. Viennozīmīgi tiks atjaunotas licences. Iespējams, pamainīsim arī nolikumu, kas ir novecojis. Protams, būtu labi, ja būtu laivu noma, lai sākotnēji varētu izbūvēt kaut vienu laivas nolaišanas vietu. Jāiztīra tauvas joslas, jāatjauno ziņojumu stendi. Lēnām strādāsim pie tā visa, un domāju, ka ezers tiks pieskatīts atbildīgi. Uzsākot aktīvu darbību, ir doma ieviest brīvprātīgo inspektoru. Tas būtu ļoti labi, jo nevajadzētu katru reizi traucēt pašvaldības inspektoru. Būtu lieliski, ja biedrībā ir kāds cilvēks, kas var visu kontrolēt.
Deniss vēlas atgādināt – zivis mājās nest tik, cik var apēst.
– Īpaši aicinu atlaist tieši lielās zivis. Tās ar katru gadu paliek arvien mazāk. Katrs vēlas noķert savu trofeju. Tehnoloģijām attīstoties, tas vairs nav neiespējami. Citi lielās zivis ēd, citi, piemēram, samus, tirgo restorāniem, kas nav atļauts. Vēl kādam ir izbāzenis. Daudziem, teiksim tā, ir novecojusi izpratne, ka, ja es noķēru milzīgu zivi, vienīgais, kā to pierādīt citiem, ir vest to mājās. Tagad taču var nobildēt un atlaist. Protams, ir gadījumi, kad to lielo zivi izvelc un saproti, ka viņa vairs neaizpeldēs. Tad, protams, ir jāved mājās. Jāatceras, ka mēs paši esam atbildīgi par zivju esamību ūdenstilpēs, – uzsver Deniss Kovtuns. – Tāpat jāievēro visi noteikumi, kas attiecas uz paturamo lomu. Ir jāatceras, ir vispārīgie noteikumi un katram ezeram, kuram ir apsaimniekotājs, ir savi noteikumi, un tie ir nozīmīgāki. Katrā ezerā atšķiras gan ķeramo zivju skaits, gan izmērs, gan arī ķeršanas veids, jo daudzos ezeros, piemēram, vispār nav atļautas zemūdens medības, citā ezerā ir. Noteikumi jālasa rūpīgi. Ir portāls manacope.lv, kur ir pieejama visa informācija. Arī es pats izmantoju šo portālu.
#SIF_MAF2024
20.08.2024.